Šēnborna pils: pasaku pils Karpatu vidū

Ir pilis, kuru nozīmi var saprast uzreiz: biezi mūri, šaujamlūkas, grāvis un vēlams arī pāris stāstu par aplenkumiem. Taču ir arī Šēnborna pils Aizkarpatu ciematā Karpatos. Torņi ir, smailes ir, pat pulkstenis tornī ir — taču šo celtni neviens īpaši negrasījās ieņemt. Jo mūsu priekšā nav cietoksnis, bet gan bijusī Šēnbornu grāfu medību rezidence, kas radīta daudz patīkamākām nodarbēm.

No tālienes pils izskatās tā, it kā tās arhitektors būtu saņēmis uzdevumu uzzīmēt «tipisku pasaku pili» un pēc tam drīkstējis neierobežot savu iztēli. Dažādas formas torņi, augsti jumti, dekoratīvas smailes, vējrāži, akmens dekori un plašais parks apkārt padara to par vienu no atpazīstamākajām Aizkarpatu pilīm. Īpaši iespaidīgi tā izskatās uz Karpatu nogāžu fona. Apkārt nav blīvas pilsētas apbūves, kā pie daudzām vēsturiskām rezidencēm. Šī pils atrodas senā parkā un kalnu ieskauta, un tieši arhitektūras un dabas savienojums veido lielāko daļu tās noskaņas.

Taču āriene ir tikai puse no interesantā stāsta. Ap pili jau sen dzīvo viena no populārākajām Aizkarpatu tūrisma leģendām. Tiek apgalvots, ka ēka veidota kā savdabīgs arhitektūras kalendārs: 365 logi simbolizējot gada dienas, 52 istabas vai skursteņi — nedēļas, 12 ieejas — mēnešus, bet četri torņi — gadalaikus. Tas skan tik skaisti un loģiski, ka šo stāstu gadu desmitiem pārraksta tūrisma ceļveži un pat oficiālie resursi. Ir tikai viena neliela problēma: kāds reiz nolēma neticēt uz vārda un vienkārši visu saskaitīt. Un tad kalendārā matemātika sāka uzvesties mazliet dīvaini.

Pie šīs pārbaudes mēs vēl atgriezīsimies atsevišķi — un visai detalizēti, jo šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad praktiska skaitīšana izrādījās interesantāka par pašu leģendu.

Ne mazāk interesanta ir teritorija ap rezidenci. Šēnborni šeit ierīkoja lielu dendroloģisko parku ar retiem kokiem, bet viens no pazīstamākajiem vietējiem stāstiem saistīts ar ezeru, kura kontūras it kā atkārtoja Austroungārijas impērijas karti. Te atrodas arī tā dēvētais «Skaistuma avots», kuram vietējie nostāsti piedēvē īpašības, kuru priekšā mūsdienu kosmetoloģijai būtu nopietni jāsatraucas.

Mūsdienās pilij ir pavisam cita funkcija — tā ir daļa no sanatorijas «Karpaty». Tāpēc nevajadzētu šeit ierasties ar cerību uz klasisku muzeja ekskursiju pa telpām. Vietas galvenā tūrisma vērtība ir tieši pils āriene, parks, senas grāfu rezidences noskaņa un stāsti, kas ap to uzkrājušies.

Šajā rakstā mēs nepārstāstīsim visu Šēnbornu dzimtas vēsturi un neveidosim arhitektūras terminu katalogu. Tā vietā noskaidrosim, kāpēc grāfiem bija vajadzīga medību pils Karpatos, pārbaudīsim slaveno stāstu par 365 logiem, izstaigāsim parku ar tā neparastajām iecerēm un uzzināsim, vai šodien ir vērts speciāli doties uz Šēnborna pili.

Nosaukums «Šēnborna pils» nedaudz maldina. Šeit nebija garnizona, grāvi nepiepildīja ar ūdeni pirms ienaidnieka uzbrukuma, un torņi nebija domāti, lai apšaudītu kaimiņus. Mūsu priekšā ir Šēnbornu grāfu medību pils un lauku rezidence — vieta, kur ieradās atpūsties, uzņemt viesus un medīt apkārtējos Karpatu mežos.

Pils atrašanās vieta Karpatu mežu vidū nebija nejauša. Šēnborni muižu izmantoja kā bāzi medību izbraucieniem, bet pati rezidence ļāva uzņemt viesus ar tādu komforta līmeni, kādu sagaidīja XIX gadsimta beigu Eiropas aristokrātija. Pēc medībām nebija jāatgriežas Mukāčevā vai jāmeklē naktsmājas tuvākajā ciemā. Viesus gaidīja pils, parks, maltītes, atpūta un viss nepieciešamais vairāku dienu uzturēšanās laikā.

Arī apkārtējo ainavu pamazām pārvērta par rezidences daļu. Pie pils ierīkoja lielu dendroloģisko dārzu ar dekoratīvu ezeru, iestādīja retus kokus un izveidoja pastaigu alejas. Tātad Beregvāru iecerēja nevis kā vienu skaistu ēku nejauša meža vidū, bet gan kā vienotu lauku ansambli.

Kā Šēnborni nonāca Aizkarpatos

Šēnbornu īpašumi šajā reģionā parādījās ilgi pirms pašas pils. Pēc Ferenca II Rākoci sacelšanās apspiešanas ievērojamas bijušās Mukāčevas–Činādijivas domīnijas zemes nonāca vācu un austriešu Šēnbornu dzimtas pārstāvju rokās. XVIII gadsimtā viņi kļuva par vieniem no lielākajiem Aizkarpatu zemes īpašniekiem. Muižas bija milzīgas: meži, ciemi, aramzeme un saimniecības. Un starp visu šo bagātību īpaša vērtība bija Karpatu mežiem — ne tikai kā dabas resursam, bet arī kā lieliskām medību platībām.

Tā laika Eiropas aristokrātijai medības nebūt nebija tikai veids, kā pārnest vakariņas mājās. Tās bija sabiedriskās dzīves daļa: ieradās viesi, organizēja izbraucienus, kārtoja darījumus, rīkoja pusdienas un pavadīja vairākas dienas prom no pilsētas kņadas. Īsāk sakot, savdabīgs XIX gadsimta korporatīvais pasākums — tikai konferenču zāles vietā mežs, bet nozīmīšu vietā šautenes.

Sākumā šeit atradās parasta medību māja

Šēnbornu pirmā rezidence šajā vietā bija daudz pieticīgāka koka medību māja. Īpašnieki šeit ieradās medību laikā un izmantoja to kā lauku mājokli. Taču XIX gadsimta beigās koka namiņš vienai no reģiona bagātākajām aristokrātu dzimtām acīmredzot kļuva par mazu. Grāfs Ervīns Frīdrihs Šēnborns-Būhheims nolēma to aizstāt ar pilnvērtīgu rezidenci.

Tā 1890.–1895. gadā Beregvāras apvidū parādījās pils, ko šodien pazīstam kā Šēnborna pili jeb Beregvāras pili. Un, ja mērķis bija radīt namu, ko grūti sajaukt ar parastu vasarnīcu, uzdevums tika izpildīts ar lielu rezervi.

Kāpēc Šēnborna pils izskatās kā pasakas dekorācija

Pils tika būvēta romantiskajā Eiropas tradīcijā, apvienojot dažādu vēsturisko stilu motīvus. No tā arī raksturīgais siluets: asimetriski torņi, augsti jumti, smailes, vējrāži, dekoratīvi zelmiņi, balkoni un dažādas formas logi. Arhitekts acīmredzami neizvirzīja sev uzdevumu padarīt visas četras ēkas fasādes vienādas. Gluži pretēji: ejot apkārt pilij, tā nepārtraukti mainās. Vienā pusē dominē augsts tornis, otrā — sarežģīta jumtu līnija, vēl tālāk atklājas terases un dekoratīvi elementi. Tāpēc Šēnborna pili ir interesanti fotografēt no dažādiem punktiem. Šeit nav vienas «pareizās fasādes», pēc kuras tālruni var ielikt kabatā un uzskatīt uzdevumu par izpildītu.

Ēkā saglabājušies Šēnbornu dzimtas heraldikas elementi, bareljefi, dekoratīvi vējrāži un citas detaļas. Viena no pamanāmākajām ir torņa pulkstenis ar zvaniem, kas pilij piešķir vēl nedaudz tās pašas pasaku teātralitātes. Te ir svarīgi saprast atšķirību starp Šēnborniem un īstajām Aizkarpatu viduslaiku pilīm. Mukāčevas Palaņoku būvēja tā, lai ienaidnieks ilgi nožēlotu lēmumu tuvoties tās mūriem. Beregvāru veidoja citam iespaidam: viesim bija jāierauga skaista, prestiža un savam laikam moderna grāfu rezidence.

Šēnborniem pat ceļam uz rezidenci bija jābūt ērtam

Netālu no muižas gāja dzelzceļš, bet pie pils arī šodien atrodas neliela Karpaty stacija. Tās senā ēka stilistiski sasaucas ar rezidenci un pati nedaudz atgādina mazu pili. Tā ir ļoti raksturīga detaļa: grāfu medību rezidence varēja atrasties Karpatu mežu vidū, taču tas nebūt nenozīmēja, ka tās īpašnieki vēlējās vairākas dienas braukt šurp ratos pāri kalniem. Aristokrātiskā mīlestība pret dabu lieliski savienojās ar vēlmi, lai tuvumā būtu pienācīgi transporta sakari. Rezultātā līdz XIX gadsimta beigām Šēnborni ieguva tieši to, ko bija iecerējuši: iespaidīgu lauku rezidenci plaša parka vidū, blakus medību platībām un transporta satiksmei.

Un tikai pēc tam ap šo arhitektūru radās stāsts, kas šodien, iespējams, ir pazīstams pat labāk nekā paši Šēnborni. It kā pilī būtu paslēpts vesels kalendārs: 365 logi, 52 istabas vai skursteņi, 12 ieejas un četri torņi. Leģenda ir tik skaista, ka to atkārto gandrīz visi. Bet kas notiks, ja vienkārši paņemsim un saskaitīsim?

Jāatzīst: pati ēka leģendai ļoti palīdz. Pils ir asimetriska, sarežģīta plānojumā, ar daudziem dažādas formas logiem, bēniņu ailēm, torņiem, skursteņiem, izvirzījumiem un vairākiem korpusiem. Ja nostājas fasādes priekšā un sāk skaitīt logus bez iepriekšējas sagatavošanās, apmēram pēc divdesmitā smadzenes pašas piekrīt: jā, šeit pilnīgi iespējams ir 365.

Turklāt kalendāra simbolika lieliski atbilst XIX gadsimta beigu romantiskajai arhitektūrai. Noslēpumaini skaitļi, astronomiska iecere, ēka kā gada modelis — to visu tūristiem stāstīt ir daudz interesantāk nekā vienkārši: «arhitekts izveidoja daudz logu, jo pilij bija vajadzīga gaisma». Problēma ir tikai viena: skaista simbolika vēl nav pierādījums tam, ka arhitekts to patiešām iekļāva projektā.

Šis ir tieši tas stāsts par Šēnborna pili, ko pirms brauciena gandrīz noteikti izlasīsiet. Tas ir tik skaists, loģisks un labi paliek atmiņā, ka jau sen kļuvis par praktiski pils vizītkarti. Tātad saskaņā ar populāro versiju rezidence veidota kā savdabīgs arhitektūras kalendārs. It kā katrs svarīgais ēkas skaitlis atbilstu kalendāra gadam:

• 365 logi — atbilstoši dienu skaitam gadā;
• vēl viens aizmūrēts logs — it kā garajam gadam;
• 52 skursteņi vai istabas — atbilstoši nedēļu skaitam;
• 12 ieejas — atbilstoši mēnešu skaitam;
• 4 torņi — kā četri gadalaiki.

Izklausās gandrīz ideāli. Tik ideāli, ka šo versiju gadu desmitiem pārraksta ceļveži, tūrisma vietnes un informatīvie materiāli. Pat oficiālais Aizkarpatu tūrisma resurss šodien 365 logus, 52 skursteņus un 12 ieejas min kā vienu no Šēnborna pils arhitektūras īpatnībām. Un viss būtu lieliski, ja kādam kādu dienu neienāktu prātā izdarīt labām leģendām visbīstamāko lietu — paņemt un pārbaudīt skaitļus.

Ko parādīja reālā skaitīšana

Interesantāko praktisko pārbaudi veica lauka skaitīšanas autors ar pseidonīmu Zommersteinhof. Viņš teorētiski nestrīdējās ar ceļvežiem. Pirms brauciena sagatavoja ēkas shematisku plānu, sadalīja fasādes atsevišķās plaknēs, bet uz vietas divreiz apgāja pili un saskaitīja ailes vienu pēc otras. Turklāt skaitīšana bija maksimāli labvēlīga leģendai. Tajā iekļāva ne tikai parastos logus, bet arī aklos un aizmūrētos logus, bēniņu ailes, nelielu ventilācijas atveri un pat divus logus, kas bija izveidoti bijušās caurbrauktuves vietā.

Rezultāts?

265 ārējās ailes. Ne 364. Ne 360. Un pat ne kaut kas ļoti tuvs leģendārajiem 365.

Autors atsevišķi atrada vēl aptuveni 15 iekšējos logus. Taču arī tad, ja tos pieskaita kopējam skaitam, līdz kalendāra skaitlim joprojām paliek ļoti liela atstarpe. Un te leģendai sākas pirmās nopietnās problēmas. Lai iegūtu 365, kaut kur pils iekšienē būtu jāatrod vēl desmitiem logu, kas neiziet uz ārpusi. Ēkai tas, maigi izsakoties, būtu visai neparasts arhitektūras risinājums.

Arī ar 52 skursteņiem matemātika īsti nesakrīt

Nākamais populārais skaitlis ir 52 skursteņi — pa vienam katrai gada nedēļai. Pārbaudīt tos no zemes ir daudz grūtāk, tāpēc pētījumā tika izmantots pils skats no augšas. Aerofotogrāfijā izdevās saskaitīt aptuveni 30 skursteņus. Tas nozīmē, ka pilnam kalendāram kaut kur vēl jāatrod vairāk nekā divi desmiti.

Tieši šeit parādās cita leģendas versija: daži avoti vairs nerunā par 52 skursteņiem, bet gan par 52 istabām. Tūrisma stāstījumam tas ir daudz ērtāks skaitlis — istabas no ielas saskaitīt nevar. Vai sākotnējā pilī patiešām bija tieši 52 istabas? Lai to apgalvotu droši, būtu nepieciešami arhitektūras plāni vai uzticams ēkas inventārs. Ar šā skaitļa atkārtošanu tūrisma aprakstos vien nepietiek.

Bet kā ar 12 ieejām un četriem torņiem?

Ar ieejām situācija ir vēl interesantāka, jo vispirms jāvienojas, ko īsti uzskatīt par ieeju. Tikai durvis no ielas? Izejas uz parku? Dienesta ejas? Iekšdurvis? Lūka uz bēniņiem? Atkarībā no skaitīšanas metodes rezultāts var mainīties, tāpēc skaistais skaitlis «12» bez paskaidrojuma par skaitīšanas veidu neko daudz nepierāda.

Populārā leģenda bieži pievieno arī četrus torņus — četrus gadalaikus. Taču arī šeit pils reālais siluets ne pārāk vēlas pakļauties skolas kalendāram. Ēkai ir vairāki atšķirīgi torņu un rizalītu apjomi, un atkarībā no tā, ko tieši sauc par torni, iegūt nepārprotamus «četrus» nav vienkārši. Tātad problēma atkārtojas: vispirms mums ir skaists skaitlis, un tikai pēc tam mēģinām tam pielāgot arhitektūru.

Taču ir viens svarīgs «bet»: Šēnborna pils laika gaitā mainījās

Būtu netaisnīgi pēc viena mūsdienu skaitījuma pasludināt visu kalendāra vēsturi par izdomājumu un svinīgi slēgt šo jautājumu. Pils līdz mums nav nonākusi pilnīgi nemainīta. Vecās fotogrāfijas rāda, ka atsevišķas ēkas daļas ir pārbūvētas. Jo īpaši vienam korpusam savulaik bija cits stāvu skaits. Mainījās ailas, dažas ejas tika aizmūrētas, parādījās jauni logi. Tādēļ logu, durvju, istabu un pat skursteņu skaits mūsdienās teorētiski var atšķirties no tā, kāds tas bija XIX gadsimta beigās.

Un tieši šeit novelkama robeža starp labu pētījumu un sensāciju. Mūsdienu skaitījums nepierāda, ka kalendāra iecere nekad nav pastāvējusi. Taču tas ļoti pārliecinoši parāda, ka skaitļus 365, 52 un 12 arī nevajadzētu atkārtot kā neapstrīdamu, konstatētu arhitektūras faktu.

Tātad pils-kalendārs — patiesība vai leģenda?

Godīgākā atbilde skan šādi: kalendāra koncepcija ir ārkārtīgi populāra tūrisma versija, taču tās burtiskā precizitāte dokumentāli un faktiski joprojām ir apšaubāma. Oficiālie tūrisma materiāli turpina atkārtot skaitļus — 365 logi, 52 skursteņi un 12 ieejas. Vienlaikus mūsdienu ēkas praktiskā saskaitīšana dod pavisam citus rezultātus, bet pieejamās vecās fotogrāfijas apstiprina, ka pils ir mainījusies.

Iespējams, sākotnējā projektā patiešām bija ietverta zināma kalendāra simbolika. Iespējams, daļa skaitļu radās vēlāk un pamazām pārtapa skaistā leģendā. Bet varbūt iecere patiesībā bija daudz vienkāršāka nekā tās mūsdienu tūrisma versija. Bez sākotnējā arhitektūras projekta vai dokumenta, kurā pašas rezidences autori skaidro principu «365–52–12», vēl ir pāragri likt punktu. Taču tieši tas šo stāstu padara interesantu.

Tagad, stāvot Šēnborna pils priekšā, var ne tikai nofotografēt fasādi, bet arī pašiem mēģināt pārbaudīt vismaz daļu leģendas. Tiesa, saskaitīt visus logus es ieteiktu tikai cilvēkiem ar ļoti lielu pacietību — viens pētnieks šo darbu mūsu vietā jau ir paveicis divreiz. Un pat ja pils izrādījusies ne tik precīzs kalendārs, kā sola ceļveži, tā noteikti nav kļuvusi mazāk interesanta. Gluži otrādi — stāsts, ko var pārbaudīt savām acīm, ir daudz interesantāks par leģendu, ko vienkārši pārraksta no vienas vietnes uz citu.

Ja pēc pils apskates vienkārši apgriežas un dodas uz automašīnu, var palaist garām labu pusi no bijušās grāfu rezidences ieceres. Pils netika būvēta kā atsevišķa skaista ēka starp nejauši augošiem kokiem — ap to izveidoja lielu parku-dendrāriju, kam bija jākļūst par pašas rezidences turpinājumu. Un tieši šeit atmosfēra mainās. Pie fasādes galvenie varoņi joprojām ir torņi, smailes un pulkstenis, bet pēc dažu minūšu pastaigas tos pamazām aizstāj veci koki, alejas un dekoratīvs ezers. Tāpēc Šēnborna apmeklējums jāuztver nevis kā «ieraudzīju pili — aizbraucu», bet gan kā neliela pastaiga pa vecu grāfu muižu.

Dendrārijs, kurā Šēnborni vāca kokus no dažādām valstīm

Ap pili XIX gadsimta beigās ierīkoja ainavu parku ar retiem un eksotiskiem augiem. Pēc mūsdienu aprakstiem, šeit aug vairāk nekā četrdesmit koku un dekoratīvo augu sugu, un daļa no tām parastam Aizkarpatijas mežam ir pavisam neraksturīga. To vidū min Veimuta priedes, īves, magnolijas, Itālijas visterijas, Kanādas egles, sakuras, sarkano dižskābardi, katalpas, tulpjukokus, lapegles, kā arī vecus ozolus un ošus.

Tātad grāfiem nepietika ar vienkārši skaistu Karpatu mežu ap rezidenci. Ja jau veidot parku, tad tādu, kur kaimiņos var atrasties vietējais ozols, Ziemeļamerikas priede un augs, kas normālos apstākļos ar Aizkarpatiju būtu sastopams hoog tikai botāniskajā atlantā.

Mūsdienās parks vairs neizskatās tāpat kā Šēnborna laikā: koki ir izauguši, plānojums daļēji mainījies, bet daži dekoratīvie elementi ir zuduši. Taču tieši vecie stādījumi rada ap pili to atmosfēru, kuras dēļ tā tik labi izskatās fotogrāfijās jebkurā gadalaikā.

Austrijas un Ungārijas formas ezers: vēl viena skaista simbolika

Parka centrā atrodas dekoratīvs ezers, ar kuru saistās vēl viens plaši zināms Šēnborna stāsts. Saskaņā ar oficiālo Aizkarpatijas tūrisma aprakstu ūdenstilpe izveidota tā, lai tās aprises nosacīti atkārtotu Austroungārijas impērijas karti. Pēc stāsta par 365 logiem tas izklausās nedaudz bīstami — nu jau gribas uzreiz izvilkt vēsturisko karti un sākt salīdzināt krastus.

Taču šeit formulējums ir daudz piesardzīgāks: runa ir tieši par nosacītu formu, nevis ģeogrāfisku kopiju ar katras robežas precizitāti. Turklāt vairāk nekā simts gadu laikā krasti ir mainījušies, ūdenstilpe aizaugusi, bet parks piedzīvojis pārbūves, tāpēc mūsdienās uz vietas ieraudzīt ideālu bijušās impērijas kontūru būs grūti.

Vislabāk ezeru uztvert nevis kā kartogrāfisku vingrinājumu, bet gan kā vēl vienu romantiskās muižas ieceres detaļu. Šēnborni ap sevi veidoja vidi, kur pat parastai ūdenstilpei bija sava vēsture. Un, ja versija par karti patiešām atbilda sākotnējai iecerei, tad īpašnieku domāšanas mērogs bija atbilstošs: kad muiža ir pietiekami liela, valsts karti nav jākar pie sienas — to var izrakt dārzā.

«Skaistuma avots»: ūdens, kas saskaņā ar leģendu zina vairāk nekā kosmetologi

Vēl viens labi zināms parka objekts ir tā dēvētais «Skaistuma avots». Tieši šeit vēsturiskie fakti piekāpjas vietējam folkloram, un to labāk uzreiz skaidri nošķirt. Pastāv vairākas leģendas par to, kāpēc avots ieguvis šādu nosaukumu. Vienā no tām kāda veca sieviete, padzērusies ūdeni, it kā pārvērtusies par jaunu meiteni. Viņas vīrs nolēmis procedūru atkārtot, nedaudz pārcenties ar devu un kļuvis tik jauns, ka sieva pie avota atradusi jau mazu zēnu. Kā redzam, tautas medicīna pat leģendās uzstāj: ievērojiet ieteikto devu.

Cits nostāsts avotu jau tieši saista ar Šēnbornu ģimeni. Saskaņā ar to grāfa meita pēc atgriešanās no Vīnes pamanīja, cik ļoti uzlabojies viņas bērnības draudzenes izskats, jo tā it kā regulāri mazgājusies avota ūdenī. Tālāk stāsts pāriet klasiskā Karpatu leģendas žanrā ar skaudību, netaisnīgu sodu un visai dramatisku atrisinājumu. Šādiem sižetiem, protams, nav dokumentāla apstiprinājuma. Tāpēc «Skaistuma avotu» labāk uztvert kā vietējo tūrisma tradīciju, nevis bezmaksas alternatīvu atjaunojošām procedūrām.

Lielākajai daļai veco piļu pēc aristokrātiskā laikmeta beigām ir divi populāri scenāriji: vai nu ēka kļūst par muzeju, vai pamazām pārvēršas romantiskās drupās, kuras pēc tam fotografē caur kokiem. Šēnborna pilij ticis trešais variants — tā ieguva pilnīgi praktisku profesiju un jau daudzus gadu desmitus ir daļa no sanatorijas kompleksa. Iespējams, tieši tas daļēji izskaidro, kāpēc šodien mūsu priekšā ir nevis sienu paliekas, bet pilnvērtīga vēsturiska ēka ar jumtiem, torņiem, pulksteni un atpazīstamu siluetu.

Pēdējais ar muižu saistītais Šēnborna dzimtas pārstāvis Otrā pasaules kara laikā atstāja Aizkarpatiju. 1945. gadā muižu nacionalizēja, bet jau no 1946. gada bijusī grāfu rezidence tika izmantota kā sanatorija «Karpaty». No pirmā acu uzmetiena profesijas maiņa ir visai radikāla. Vēl nesen šeit ieradās aristokrāti medībās, bet tagad — cilvēki ārstēties un rehabilitēties. Lai gan, ja padomā, vietas galvenā iecere nav tik ļoti mainījusies: gan toreiz, gan tagad cilvēki šeit dodas prom no pilsētas steigas, veca parka un Karpatu gaisa vidū. Tikai medību vietā tagad daudz biežāk tiek nozīmētas procedūras.

Mūsdienās sanatorijas komplekss aizņem plašu teritoriju ap pili. Šeit darbojas ārstniecības un dzīvojamie korpusi, sūkņu telpa un cita sanatorijas infrastruktūra, bet pati vēsturiskā rezidence joprojām ir daļa no šā kompleksa. Tieši mūsdienu funkcija izskaidro vienu svarīgu lietu: Šēnborna pils nav klasiska muzeja pils, kur nopērkat biļeti un saņemat maršrutu cauri desmit istabām ar plāksnītēm pie katra eksponāta.

Ēku izmanto sanatorija, tāpēc vietas tūrisma vērtība mūsdienās galvenokārt koncentrējas uz pils ārpuses apskati un pastaigu pa parku. Tieši tā arī būtu jāplāno šī vieta maršrutā. Un tas nebūt nav trūkums. Šēnborna pils pieder pie tām būvēm, kur galveno iespaidu rada tieši āriene: sarežģītais siluets, torņi, augstie jumti, vējrāži, vecais pulkstenis un parks apkārt. Pat neieejot bijušajās grāfu istabās, var pilnībā saprast, kāpēc šī vieta kļuvusi par vienu no pazīstamākajiem Aizkarpatijas arhitektūras tēliem.

Kad Šēnborna pils kļuva par kino dekorāciju

Arī pasakainais izskats ieguva vēl vienu praktisku pielietojumu. Pils iepatikās kinematogrāfistiem. Viena no pazīstamākajām filmām, kas saistīta ar rezidenci, ir padomju pasaka «Sniega karaliene» (1966). Filmai par maģiskām karaļvalstīm, pilīm un tāliem ceļojumiem Šēnborna rezidence izskatījās tik pārliecinoši, ka sarežģītas dekorācijas gandrīz vairs nebija nepieciešamas.

Pils parādījās arī slavenajā televīzijas seriālā «Septiņpadsmit pavasara mirkļi», kas ekrānos nonāca 1973. gadā. Daļa seriāla ainu tika uzņemta Aizkarpatijā, un viena no filmēšanas vietām bija saistīta tieši ar Šēnborna pili. Tas labi parāda ēkas daudzpusību. Reālajā dzīvē — Austroungārijas medību rezidence. Kino — pēc vajadzības jau pavisam cita valsts un cits laikmets. Arhitektūra, gluži kā labs aktieris, vienkārši iejūtas vajadzīgajā lomā.

Atsevišķos tūrisma avotos var atrast daudz garākus filmu sarakstus, kuras it kā uzņemtas pie pils. Taču Šēnborna kino vēsturi labāk nepārvērst par sacensību nosaukumu skaitā: «Sniega karaliene» un «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» ir pietiekami labi apstiprināti, un ar šiem diviem piemēriem pilnīgi pietiek, lai saprastu vietas kinematogrāfisko pievilcību.

Pēc stāstiem par grāfu medībām, pils-kalendāru, Austrijai un Ungārijai līdzīgās formas ezeru un kinofilmām paliek visvienkāršākais jautājums: vai šodien ir vērts īpaši doties uz Šēnborna pili? Īsā atbilde — jā, taču ir svarīgi pareizi iztēloties, uz kurieni tieši dodaties. Tā nav Palanka ar muzeja zālēm un garu maršrutu cauri ekspozīcijām. Tā nav arī Pidhirci pils, kur pati vēsturiskā ēka ir galvenais ekskursijas mērķis. Un tās nav drupas, kas jāatjauno iztēlē. Šēnborna pils vispirms ir labi saglabājies arhitektūras ansamblis plaša, sena parka vidū, kas mūsdienās ir daļa no funkcionējošas sanatorijas.

Šeit galvenais iespaids sākas jau ceļā uz pili. Sarežģītais siluets, dažādas formas torņi, augstie jumti, pulkstenis, vējrādītāji un dekoratīvā fasāde klātienē izskatās daudz iespaidīgāk nekā lielākajā daļā fotogrāfiju. Pēc tam maršruts dabiski turpinās parkā. Te var pastaigāties pa senām alejām, atrast dekoratīvu ezeru, apskatīt retus kokus, uzmeklēt «Skaistuma avotu» un vienkārši apiet pili no dažādām pusēm. Tieši šāds formāts būtu jāuztver kā galvenais: pils apskate no ārpuses un pastaiga parkā.

Piekļuve iekštelpām var būt atkarīga no sanatorijas darba režīma, pasākumiem vai īslaicīgiem ierobežojumiem. Tāpēc nevajadzētu visu ceļojumu balstīt uz cerību, ka jums noteikti parādīs kādreizējās grāfu telpas. Arī bez tā šī vieta ir pilnvērtīgs galamērķis.

Kam Šēnborna pils patiks visvairāk

Vispirms — tiem, kam patīk romantiska arhitektūra, senas pilis, parki un atmosfēriski objekti. Lai izbaudītu pastaigu, nav jāzina Austrijas un Ungārijas vēsture vai jāatšķir neoromāniskais stils no neogotikas.

Šī vieta ir ļoti piemērota arī fotografēšanai. Pils siluets pastāvīgi mainās atkarībā no skatpunkta, bet parks piedāvā daudz iespēju atrast kadru bez automašīnām, modernām ēkām un nejaušiem reklāmas baneriem fonā. Pils būs piemērota arī ģimenes izbraucienam. Te nav sarežģīta maršruta, ilga kāpiena kalnos vai vairākas stundas ilgas ekskursijas, pēc kuras bērnus interesē tikai tuvākais saldējums.

Tātad, ja dodaties galvenokārt pēc liela muzeja, autentiskām mēbelētām telpām vai garas vēsturiskas ekskursijas iekštelpās, Šēnborna var neattaisnot cerības. Mūsdienās pils ir sanatorijas daļa, nevis muzeja rezidence. Tāpēc šeit svarīgākais nav eksponātu skaits, bet gan pati vietas atmosfēra.

Tāpat nevajadzētu gaidīt desmitiem atsevišķu tūrisma objektu parka teritorijā. Te nav atrakciju vai liela izklaides kompleksa. Šī ir vieta mierīgai pastaigai, fotogrāfijām un arhitektūras iepazīšanai. Ja jums patīk šāds formāts, diez vai būsiet vīlušies.

Vai ir vērts doties tikai Šēnborna pils dēļ

Ja jau ceļojat starp Mukāčevi, Svaļavu vai Aizkarpatu kūrortiem, noteikti ir vērts šeit iegriezties. Pils atrodas ļoti ērti, un tās apskatei nav vajadzīga visa diena. Turklāt šo braucienu viegli apvienot ar vēl vienu interesantu vēsturisku vietu — Sentmiklosa pili Činādijevē. Tā rada pavisam citu noskaņu: romantiskas grāfu rezidences vietā parkā jūs sagaida daudz senāka nocietināta pils ar savu vēsturi, leģendām un pilnīgi citādu arhitektūru. Tāpēc abas pilis viena otru labi papildina viena ceļojuma ietvaros.

Kā atsevišķs tāls brauciens tikai vienas pils dēļ — viss atkarīgs no tā, cik ļoti jums patīk vēsturiskā arhitektūra un senie parki. Taču Aizkarpatu maršrutā šī ir viena no tām pieturvietām, kas labi paliek atmiņā tieši sava izskata dēļ. Un pat nav obligāti jātic 365 logiem vai ezerā jāmeklē precīzas Austrijas un Ungārijas robežas. Šēnborna pils ir pietiekami interesanta arī bez leģendām: romantiskā arhitektūra, senais parks un teju pasakainais siluets lieliski darbojas paši par sevi. Leģendas tikai padara pastaigu mazliet jautrāku.

Šēnborna grāfu pils jeb Beregvāras pils nav vieta, uz kuru būtu vērts doties garas muzeja ekskursijas vai desmitiem zāļu ar eksponātiem dēļ. Tās galvenais spēks ir pavisam citur: izskatā, parkā un senas grāfu rezidences atmosfērā, kas savādos apstākļos pārdzīvojusi vairākus laikmetus un joprojām ir dzīva Aizkarpatu daļa. Šeit viegli saprast, kāpēc pils tik labi izskatās fotogrāfijās un kino. Torņi, smailes, augstie jumti, pulkstenis, senie koki un apkārtējā Karpatu ainava veido tēlu, kas reālai ēkai šķiet gandrīz pārāk pasakains.

Taču Šēnbornu pils ir interesanta ne tikai sava skaistuma dēļ. Ap pili ir sakrājies tik daudz leģendu, ka dažas no tām jau nākas pārbaudīt ar mērlenti un kalkulatoru. Parks šai vietai piešķir vēl vienu dimensiju. Ezers ar leģendārajām Austroungārijas kontūrām, senās alejas, eksotiskie koki un «Skaistuma avots» padara pastaigu daudz interesantāku par vienkāršu fasādes apskati. Savukārt pils mūsdienu funkcija tikai izceļ tās neparasto likteni. Kādreizējā grāfu medību rezidence šodien ir daļa no sanatorijas, joprojām tiek izmantota un nav pārvērtusies par pamestu pagātnes dekorāciju.

Tāpēc, ja ceļosiet pa Aizkarpati caur Mukačevo, Svaliavu vai Karpaty ciemu, pieturu pie Šēnborna pils noteikti ir vērts iekļaut maršrutā. Nevis tādēļ, lai pie vārda «pils» ieliktu vēl vienu ķeksīti, bet lai mierīgi izstaigātu seno parku, apskatītu pili no dažādiem skatu punktiem un pārbaudītu, vai tā patiešām izskatās tik pasakaini kā fotogrāfijās. Un, ja pēc tam gribēsies apskatīt vēl citas šādas vietas, turpiniet iepazīt pārējās Ukrainas pilis un muižas. Katrai no tām ir savs raksturs: dažas pārdzīvoja aplenkumus, citas kļuva par drupām, bet Šēnborna vienkārši nolēma palikt skaista.