Hustas pils: drupas ar Aizkarpatu panorāmu

Šodien raugoties uz Hustas pilsdrupām Pils kalna virsotnē, ir grūti iedomāties, ka kādreiz šeit atradās nocietināts cietoksnis, no kura lielā mērā bija atkarīga kontrole pār visu Aizkarpatu daļu. Tas, kas tagad izskatās pēc dažiem vecu mūru fragmentiem zālē un starp kokiem, agrāk bija sarežģīta aizsardzības sistēma ar torņiem, bastioniem, vārtiem un garnizonu.

Vieta cietoksnim tika izvēlēta nebūt ne nejauši. No augstuma bija labi pārskatāmi apkārtējie ceļi, bet netālu veda viens no svarīgākajiem reģiona tirdzniecības maršrutiem — sāls ceļš no Solotvinas raktuvēm. Pa to gadsimtiem pārvadāja stratēģiski vērtīgo sāli, un tas, kurš kontrolēja šo maršrutu, ieguva ne tikai militāras priekšrocības, bet arī ievērojamu ekonomisko ietekmi.

Tāpēc Hustas pils vēsture nav tikai stāsts par vecu cietoksni kalnā. Tas ir stāsts par cīņu par ceļiem, resursiem un kontroli pār Maramorošas apgabalu. Un, ja šodien no pils palikušas vien drupas, tad kādreiz tās mūri bija tik nozīmīgi, ka par to valdījumu sacentās karaļi, kņazi un veselas armijas.

Kāpēc Hustas pili uzcēla tieši Pils kalnā

Viduslaikos sāls bija daudz nozīmīgāka prece, nekā šodien varētu šķist. To izmantoja ne tikai pārtikā, bet galvenokārt produktu uzglabāšanai, tāpēc kontrole pār sāls atradnēm un pārvadājumu ceļiem bija ļoti nozīmīga gan ekonomiski, gan stratēģiski. Akmens sāli no raktuvēm mūsdienu Solotvinas apkaimē gar Tisas upi tālāk nogādāja uz Ungārijas karalistes teritoriju, bet Hustas cietoksnim bija jāaizsargā šis virziens un pierobežas zemes.

Saskaņā ar Aizkarpatu novadpētniecības muzeja datiem nocietinājuma celtniecība Pils kalnā sākās aptuveni 1090. gadā, Ungārijas karaļa Lāslo I valdīšanas laikā. Par viena no pirmajiem lielajiem būvniecības posmiem noslēguma tradicionālo datumu uzskata 1191. gadu, jau karaļa Bēlas III valdīšanas laikā. Tieši šie divi datumi visbiežāk tiek minēti, runājot par Hustas pils dibināšanu. Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka 1191. gadā cietoksnis ieguva galīgo veidolu un vairs nemainījās. Gluži pretēji, Hustas pili gadsimtu gaitā pārbūvēja, atjaunoja un nostiprināja. Tās aizsardzības sistēma mainījās līdz ar militāro tehniku, politisko situāciju un pašas pilsētas nozīmi.

Mūsdienu Hustas pilsdrupas sniedz tikai vāju priekšstatu par to, cik sarežģīts šis cietoksnis bija pirms vairākiem gadsimtiem. Tas nebija viens liels akmens korpuss ar torni vidū, bet gan vesela aizsardzības mūru, vārtu, torņu, bastionu, dzīvojamo telpu un saimniecības ēku sistēma, kas bija pielāgota ilgstošam aplenkumam. Vecie plāni ļauj redzēt, ka apbūve aizņēma izstiepto Pils kalna virsotni un sastāvēja no vairākām secīgām aizsardzības zonām.

Iekļūt pilī bija daudz sarežģītāk nekā vienkārši pa ceļu uzkāpt virsotnē. No rietumu puses augšup no Hustecas upes veda līkumains serpentīnceļš. Jau pirms galvenajiem nocietinājumiem ceļotāju sagaidīja sardzes postenis, no kura kontrolēja piekļuvi cietoksnim, bet galveno ieeju pils ārējā daļā aizsargāja masīvi vārti un aizsardzības torņi. Telpa starp tiem bija izveidota tā, lai ienaidnieks, kas bija ielauzies iekšpusē, nonāktu šaurā ejā aizstāvju apšaudē. Tātad pat pirmo vārtu pārvarēšana nebūt nenozīmēja nokļūšanu cietokšņa pašā sirdī.

Tālāk ceļš veda uz iekšējo pili — vislabāk aizsargāto kompleksa daļu. Tās vārtu priekšā atradās aptuveni 8,5 metrus plats grāvis, pār kuru bija pārmests paceļamais tilts. Kad tiltu pacēla, cietokšņa ārējā un iekšējā daļa faktiski tika atdalītas viena no otras. Pat ja uzbrucējiem izdevās ieņemt pirmo aizsardzības līniju, garnizons varēja turpināt aizstāvēšanos iekšējā pilī.

Torņi, bastioni un lielgabali virs Hustas

Senās Hustas pils siluetu noteica daudzas aizsardzības būves. Augstie torņi kontrolēja pieejas vārtiem un ieleju ap Pils kalnu, bet uz cietokšņa mūriem ierīkoja laukumus smagajiem lielgabaliem. Iekšējo cietokšņa daļu austrumu pusē aizsargāja divi spēcīgi bastioni un augsts tornis, bet ziemeļu virzienu kontrolēja atsevišķs sardzes tornis.

Īpaša nozīme bija Ferdinanda tornim, kas uzcelts 1554. gadā. Viena ēka vienlaikus pildīja vairākas funkcijas: apakšā atradās pulvera noliktava, augstāk — kapela, bet augšējo līmeni izmantoja kā arsenālu. Šāds iekārtojums labi parāda, cik cieši cietoksnī savijās militārā un ikdienas dzīve.

Šaujampulveri glabāja arī citās pils daļās, bet uz aizsardzības laukumiem atradās dažāda kalibra lielgabali. Saskaņā ar cietokšņa aprakstiem lielākā lielgabala šāvienu izmantoja pat kā savdabīgu signālu pilsētai — no rīta tas vēstīja par jaunas dienas sākumu.

Aiz mūriem atradās neliela nocietināta pilsēta

Visinteresantākais ir tas, ka aiz stingrajiem mūriem slēpās ne tikai militārā infrastruktūra. Iekšpusē atradās dzīvojamās un administratīvās telpas, kazarmas, staļļi, smēde, virtuve, maiznīca un pat krogs. Pils īpašniekiem un komandantam bija atsevišķas dzīvojamās telpas: ziemas telpas atradās pie sardzes torņa, bet vasaras — dienvidu pusē, kur pa lielajiem logiem pavērās skats uz Tisu un ceļu zem pils.

Cietoksnim, kas spēja izturēt ilgstošu aplenkumu, ūdens bija vitāli svarīgs. Tāpēc klintī pils iekšienē izkala aptuveni 160 metrus dziļu aku. Šodien šis skaitlis izklausās iespaidīgs pat mūsdienu būvniecības mērogā, bet pirms vairākiem gadsimtiem šāda būve bija viens no galvenajiem garnizona autonomijas elementiem.

Aplūkojot Hustas pils 1713. gada plānu, kļūst skaidrs, cik maldinošas ir mūsdienu drupas. Vietā, kur šodien tūrists redz zāli, kokus un atsevišķus akmens sienu fragmentus, kādreiz atradās aizsardzības līnijas, kazarmas, noliktavas, torņi un saimniecības ēkas, bet šauras ejas savienoja dažādas cietokšņa daļas.

Tieši vecie plāni un vēsturiskie attēli palīdz kaut vai iztēlē no jauna «salikt» Hustas pili. Un īpaši interesanti to darīt tieši Pils kalnā: raudzīties uz nelielu mūra fragmentu un saprast, ka pirms vairākiem gadsimtiem tas bija tikai maza daļa no liela cietokšņa, kas dominēja pār visu ieleju.

Vairāku gadsimtu laikā Hustas pils pārdzīvoja mongoļu iebrukumu, cīņas starp Hābsburgiem un Transilvānijas kņaziem, tatāru uzbrukumus un Osmaņu karaspēka šturmus. Cietoksni nostiprināja, pārbūvēja un apbruņoja, gatavojoties jauniem kariem. Taču notikums, pēc kura pils vairs nekad neatguva savu iepriekšējo varenību, nenāca no ienaidnieka armijas puses.

1766. gada 3. jūlijā pār Hustas pilsētu plosījās spēcīgs negaiss. Ap pulksten sešiem vakarā zibens vairākas reizes iespēra cietoksnī. Pēc pirmajiem spērieniem aizdegās jumts, un cilvēkus iekšpusē visvairāk biedēja tas, ka liesmas sasniegs šaujampulvera krājumus. No tā izvairīties neizdevās. Notika spēcīgs sprādziens, kas cietoksnim nodarīja katastrofālus postījumus. Vienīgā izeja tika aizbērta ar akmeņiem, izcēlās liels ugunsgrēks un bija cilvēku upuri. Dzīvojamās un saimniecības ēkas pils iekšienē nodega vai tika stipri bojātas.

Paradoksāli, bet cietoksnis, ko gadsimtiem ilgi centās ieņemt ar militāru spēku, faktiski zaudēja stihijai. Pēc katastrofas tika mēģināts sākt remontu, atjaunošanai pat piešķīra līdzekļus, tomēr milzīgo aizsardzības kompleksu iepriekšējā stāvoklī vairs neizdevās atgriezt. Karaliskais garnizons atstāja pili, un Pils kalna būves pamazām sāka panīkt.

Ar to postījumi nebeidzās. XVIII gadsimta beigās vētra bojāja vienu no pēdējiem saglabājušajiem torņiem. Pēc tam pils mūrus sāka izmantot kā ērtu būvakmeņu avotu. Daļu cietokšņa nojauca, bet akmeņus izmantoja ēku celtniecībā Hustā, tostarp katoļu baznīcai. Uz pilsētu nonāca arī atsevišķas pils lietas — jo īpaši zvans un torņa pulkstenis.

Kas no Hustas pils palicis šodien

Tāpēc tūristam, kurš pirmo reizi kāpj Hustas Pils kalnā, nevajadzētu gaidīt cietoksni, kas līdzinās labi saglabātajai Palankai Mukāčevē. No Hustas pils palikuši akmens aizsardzības mūru fragmenti, torņu, pamatu un atsevišķu nocietinājumu paliekas. Daļa konstrukciju gandrīz saplūdusi ar zemi, bet citas joprojām ļauj izsekot kādreizējā cietokšņa aprisēm.

Dažas senās pils detaļas var atpazīt arī šodien. Nogāzē saglabājušās sardzes posteņa paliekas, kas kādreiz kontrolēja ceļu uz cietoksni. Pie bijušās iebrauktuves redzamas aizsardzības būvju paliekas, kas sargāja galvenos vārtus. Bet, ja pirms kāpiena aplūko veco pils 1713. gada plānu, pastaiga pa drupām kļūst daudz interesantāka: atsevišķie mūru fragmenti vairs neizskatās pēc nejaušām akmens sienām, bet sāk veidot kādreiz milzīgās aizsardzības sistēmas kontūras.

Tieši šeit īpaši labi jūtams kontrasts starp pagātni un mūsdienām. Vecajos attēlos virs Hustas slejas torņi, jumti un daudzlīmeņu nocietinājumi, bet šodien caur mūru paliekām izaug zāle un koki. Tomēr vieta nav zaudējusi savu atmosfēru — gluži pretēji, drupas atstāj telpu iztēlei un ļauj burtiski izstaigāt tāda cietokšņa teritoriju, kura vairs nav. Ir vēl viens iemesls, kāpēc Hustas pilsdrupas ir vērts apskatīt klātienē. Pats Pils kalns bija daļa no tās aizsardzības, bet augstums, kas kādreiz palīdzēja garnizonam kontrolēt ceļus un ieleju, šodien tūristiem dāvā vienu no labākajām Hustas panorāmām. Tieši pie tās ved nākamā mūsu ceļojuma daļa.

Līdz Hustas pilsdrupām nav tālu jābrauc ārpus pilsētas — Pils kalns slejas praktiski virs pašas Hustas. Taču pēdējo ceļa posmu vislabāk veikt kājām. Šis ir gadījums, kad ceļš uz apskates vietu kļūst par paša ceļojuma daļu: pamazām atstājot pilsētas ielas lejā, kāpjot augstāk pa serpentīnceļu un ar katru pagriezienu ieraugot arvien lielāku apkārtējās ielejas daļu.

Vēsturiski no rietumu puses uz cietoksni veda arī līkumains serpentīnceļš no Hustecas upes. Tātad mūsdienu tūrists daļēji atkārto to pašu virzienu, pa kuru gadsimtiem uz pili kāpa tās iedzīvotāji, karavīri, sūtņi un tirgotāji. Tiesa, šodien pie vārtiem neviens vairs nepārbaudīs, ar kādiem nodomiem esat ieradušies.

Kā nokļūt līdz Hustas pilij

Visērtāk orientēties pēc Pils ielas un labiekārtotās zonas kalna pakājē. No šejienes sākas ceļš drupu virzienā. Kāpienam nav nepieciešams īpašs tūrisma aprīkojums, tomēr kalns par sevi atgādina: augstuma starpība no pilsētas līdz virsotnei ir aptuveni 150–160 metri.

Ceļš uz pili tika būtiski atjaunots starptautiska tūrisma projekta ietvaros. Hustas pilsētas dome ziņo par aptuveni 1,1 km garā ceļa līdz drupām rekonstrukciju: tas tika nobruģēts, ierīkota ūdens novadīšana, uzstādīts apgaismojums, soliņi, urnas un informatīvie elementi. Vienā no maršruta posmiem parādījies arī Hustas pils makets mērogā 1:20. Un šis makets te ir ļoti vietā. Pēc iepriekšējā nodaļā aplūkotajiem vecajiem plāniem un aprakstiem beidzot var redzēt cietokšņa telpisku modeli un salīdzināt to ar to, kas palicis kalnā. Kad nedaudz vēlāk nonāc starp īstajām drupām, bijušo kompleksa mērogu jau ir daudz vieglāk izprast.

Pats kāpiens no pakājes aizņem aptuveni 20–30 minūtes mierīgā tempā, lai gan viss atkarīgs no fiziskās sagatavotības un apstāšanās reižu skaita. Un apstāties te noteikti ir vērts: pa ceļam paveras arvien plašāki skati, bet soliņi ļauj atpūsties, nepārvēršot pastaigu sporta pārbaudījumā.

Hustas panorāma — otrs iemesls uzkāpt kalnā

Pat ja no cietokšņa būtu saglabājies vēl mazāk, panorāma no Pils kalna pati par sevi attaisnotu kāpienu. No augšas labi redzama Husta, pilsētas apbūve, apkārtējās ielejas un kalnu grēdas pie apvāršņa. Tieši šeit kļūst saprotams, kāpēc viduslaiku būvnieki cietoksnim izvēlējās šo virsotni.

Tas, ko šodien tūrists uztver kā skaistu skatu laukumu, savulaik bija svarīga militāra priekšrocība. No šejienes varēja laikus pamanīt kustību pa ceļu, kontrolēt pieejas pilsētai un novērot ieleju. Pat bez mūriem Pils kalna augstums joprojām izskaidro cietokšņa vēsturi labāk nekā daudzi muzeju stendi.

Īpaši skaisti te ir pēcpusdienā un pirms saulrieta, kad gaisma kļūst maigāka un apkārtējo kalnu reljefs izceļas vēl spilgtāk. Fotogrāfijām tas ir viens no interesantākajiem brīžiem, taču noiešanu labāk neatstāt pilnīgai tumsai, īpaši tad, ja maršrutā esat pirmo reizi.

Visai pastaigai — kāpienam, drupu apskatei, fotografēšanai un nokāpšanai — bez steigas vajadzētu atvēlēt aptuveni pusotru līdz divas stundas. Ja jums patīk aplūkot vecos mūrus, salīdzināt tos ar cietokšņa plānu un vienkārši pasēdēt augšā, te var pavadīt arī ilgāku laiku. Tieši tāpēc Hustas pils ir interesanta pat tiem, kuri īpaši neaizraujas ar nocietinājumiem. Pils kalnā kāpj vēstures dēļ, bet augšā iegūst arī vienu no labākajām iespējām ieraudzīt Hustu no augšas.

Hustas pili droši var padarīt par atsevišķas pastaigas galveno galamērķi, taču tikai drupu dēļ uz Hustu uz visu dienu braukt nav obligāti. Pašā pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē ir vairākas vietas, kas labi papildina pili un ļauj izveidot daudzveidīgu tūrisma maršrutu: viduslaiku arhitektūra, unikāla daba un iespēja iepazīt plankumainos briežus.

Pirmā pieturvieta pēc nokāpšanas no Pils kalna var būt Svētās Elizabetes baznīca — viens no senākajiem H ustas arhitektūras pieminekļiem. Atšķirībā no pils, no kuras pārsvarā saglabājušies vien mūru fragmenti, šis viduslaiku dievnams ir saglabājies līdz mūsdienām un joprojām ļauj apskatīt pilsētas īsto gotisko arhitektūru.

Dievnamam ir izteikts aizsardzības raksturs: to ieskauj akmens mūri ar vārtiem, sienas nostiprinātas ar kontrforsiem, bet šaurie gotiskie logi atgādina šaujamlūkas. Iekštelpās saglabājušās senas ērģeles, ozolkoka soli, baznīcas relikvijas un seno fresku fragmenti. Interesanti, ka baznīcas vēsture ir tieši saistīta ar Hustas cietokšņa vēsturi — zem grīdas, cita starpā, apbedīts viens no bijušajiem pils kapteiņiem. Tāpēc dievnamu ir vērts apmeklēt uzreiz pēc pils. Augšā redzat to, kas palicis pāri no viduslaiku Hustas, bet lejā — tā paša vēsturiskā laikmeta celtni, kas gadsimtus pārdzīvojusi daudz labāk.

Narcisu ieleja — pazīstamākā dabas vieta pie Hustas

Ja ceļojums iekrīt pavasarī, par gandrīz obligātu maršruta turpinājumu kļūst Narcisu ieleja Kireši apvidū. Tā ir Karpatu biosfēras rezervāta aizsargājama teritorija, kas pazīstama ar šaurlapu narcisu masveida dabisko ziedēšanu. Visiespaidīgākais periods parasti ir maija pirmā puse. Tad pļavas pārklājas ar tūkstošiem baltu ziedu, un parasta ieleja pārvēršas par vienu no atpazīstamākajām Aizkarpatu pavasara vietām. Precīzs ziedēšanas laiks katru gadu ir atkarīgs no laikapstākļiem, tāpēc pirms brauciena labāk pārbaudīt Karpatu biosfēras rezervāta paziņojumus.

Te ir arī skaista saikne ar pašu pili: no Narcisu ielejas tūrisma takas paveras Pils kalna panorāma ar Hustas pils drupām. Tādējādi vienas dienas laikā cietoksni var apskatīt no diviem ļoti atšķirīgiem skatpunktiem — vispirms izstaigāt tā mūrus, bet pēc tam no attāluma aplūkot kalnu starp aizsargājamām pļavām.

Briežu ferma Izā — plankumainie brieži netālu no Hustas

Ja ceļojat ar bērniem vai pēc vēsturisko pieminekļu apskates vienkārši gribas ko pavisam citu, ir vērts iegriezties Briežu fermā Izā. Tā atrodas netālu no Hustas un ir pazīstama ar lielo plankumaino briežu saimniecību. Tas nav klasisks zoodārzs ar dažiem dzīvniekiem nelielā aplokā. Brieži dzīvo lielā barā plašā, norobežotā teritorijā, bet apmeklētāji var tos vērot un saskaņā ar fermas spēkā esošajiem noteikumiem barot ar īpašu barību. Šāda pieturvieta īpaši patīk bērniem, lai gan arī pieaugušie pie žoga bieži uzturas ilgāk, nekā bija plānojuši.

Šo vietu apvienojums veido ļoti veiksmīgu vienas dienas maršrutu: Hustas pils un viduslaiku dievnams parāda vēsturisko Hustu, Narcisu ieleja — Hustas novada dabu, bet Briežu ferma Izā piešķir atpūtai pavisam citu veidu. Un tas viss bez nepieciešamības pusi dienas pavadīt, pārvietojoties starp attāliem Aizkarpatu reģiona rajoniem.

Hustas pils mūsdienās vairs nepārsteidz ar augstiem torņiem vai atjaunotām pilīm. No kādreiz varenā cietokšņa palikušas drupas, atsevišķi mūru fragmenti un nocietinājumu pēdas. Tomēr tieši šeit labi izjūt vēstures mērogu: vietu, kas gadsimtiem kontrolēja svarīgu sāls ceļu un pārdzīvoja karus, aplenkumus un varas maiņas, galu galā iznīcināja parasts negaiss.

Pilsētā kalnā ir vērts uzkāpt ne tikai pašas cietokšņa dēļ. Hustu un apkārtējo kalnu panorāma ir neatņemama apmeklējuma daļa, savukārt vecie plāni un rekonstrukcijas palīdz aiz mūsdienu drupām ieraudzīt pili, kas savulaik dominēja pār visu ieleju. Vislabāk šo vietu uztvert nevis kā muzeju ar gatavu ekspozīciju, bet gan kā vēsturisku ainavu, kas nedaudz «jāizlasa». Aplūkojiet veco plānu, dodieties pa ceļu uz virsotni, atrodiet aizsargmūru paliekas un mēģiniet iztēloties, kur pirms vairākiem gadsimtiem atradās torņi, lielgabali, kazarmas un iekšpagalmi.

Ja meklējat, ko apskatīt Hustā, H zustas pils noteikti ir jāiekļauj maršrutā. Kopā ar Narcisu ieleju, Svētās Elizabetes baznīcu un briežu fermu Izā tā ļauj Hustu novadu iepazīt uzreiz no vairākām šķautnēm — vēsturiskās, dabas un tūrisma.