Starosilivas pils — aizmirstais Ostrožsku kņazu cietoksnis

Ir pilis, uz kurām dodas grezno zāļu, senlaicīgu mēbeļu un īpašnieku portretu zelta rāmjos dēļ. Un ir Starosilivas pils. Šeit paklāju vietā ir zāle, svinīgo kāpņu vietā — mūru drupas, bet stingra muzeja uzrauga vietā, visticamāk, jums sekos kāds vietējais kaķis. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, tieši tas arī ir tās īpašais šarms.

Mūsdienās pils milzīgais iekšpagalms var radīt savādu iespaidu: it kā kāds būtu uzcēlis vairākus masīvus torņus, apjozis divus hektārus zemes ar akmens sienu un pēc tam nolēmis, ka ar to arī pietiks. Patiesībā kādreiz viss izskatījās pavisam citādi. Gar mūriem atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas, pilī bija telpas, liela ēdamzāle, kapela, arsenāls un noliktavas, bet pāri visam slējās torņi ar dekoratīviem noslēgumiem, no kuriem daži atgādināja akmens kroņus.

Un tā nebija vienkārši skaista rezidence kņazu pastaigām. Pili Starā Selo būvēja kā nopietnu aizsardzības cietoksni. To ieskāva grāvji, vaļņi un purvaina apkārtne, pie ieejas veda paceļamais tilts, bet uz torņiem un mūriem varēja izvietot artilēriju. Cietoksni šturmēja, izpostīja, atjaunoja un atkal mēģināja ieņemt — un ne katrai armijai tas izdevās.

Dažu gadsimtu laikā Starosilivas pils paspēja būt par kņazu rezidenci, militāru nocietinājumu, lielu arsenālu un pat vietu, kur brūvēja alu. Tātad vēsture šeit attīstījās visai loģiski: sākumā lielgabali, pēc tam alus darītava. Iespējams, cilvēce tomēr spēj izdarīt pareizus secinājumus.

Šajā rakstā mēs nepārvērtīsim pastaigu pa pili par vēstures stundu ar kontroldarbu. Tā vietā mēģināsim noskaidrot, kāda Starosilivas pils patiesībā izskatījās savos uzplaukuma laikos, kas atradās aiz tās mūriem, kāpēc šo cietoksni bija tik grūti ieņemt, kāda bija Jana III Sobeska saistība ar to un ko šodien vēl var ieraudzīt starp milzīgajām drupām.

Jo, ja uz Starosilivas pili raugās tikai kā uz veciem mūriem pie Ļvivas, to var izstaigāt divdesmit minūtēs. Taču, ja zināt, kas šeit kādreiz atradās un kas notika aiz šiem mūriem, pastaiga kļūst pavisam citāda.

Stāvot Starosilivas pils vidū un mēģinot ar skatienu aptvert tās mūrus, rodas pilnīgi loģisks jautājums: kāpēc kādam ciemā netālu no Ļvivas bija vajadzīgs aptuveni divus hektārus liels cietoksnis? Atbilde ir vienkārša — laikā, kad to būvēja, biezas sienas nebija arhitektoniskas lielummānijas izpausme, bet gan visai praktisks ieguldījums savā izdzīvošanā.

XVI–XVII gadsimta Galīcija nebūt nebija vieta, kur ceļotāja lielākā problēma varētu būt slikts ceļš vai kafejnīcas trūkums. Caur reģionu veda nozīmīgi ceļi, bet tatāru sirojumi, karagājieni un lielvalstu konflikti vietējiem zemes īpašniekiem regulāri atgādināja: skaists skats pa logu ir patīkams, taču daži metri akmens sienas reizēm ir noderīgāki.

Pirmā akmens pils un Ostrožsku kņazi

Akmens nocietinājumu vēsturi Starā Selo tradicionāli saista ar Ostrožsku kņaziem — vienu no sava laika ietekmīgākajām un bagātākajām dzimtām. Tūrisma ceļvežos bieži sastopami diezgan konkrēti datumi: 1584.–1589. gads. Parasti tieši ar šo periodu datē pirmā mūra cietokšņa celtniecību. Vienlaikus svarīgi uzsvērt, ka runa ir tieši par akmens pili. Pirmās ziņas par koka nocietinājumiem Starā Selo datētas jau ar 1448. gadu, tāpēc šie divi vēstures posmi ir skaidri jānošķir.

Tomēr viduslaiku un agro jauno laiku pilīm ir kāda mūsdienu tūristam neērta īpatnība: tās reti atstāj aiz sevis kārtīgu mapi ar rasējumiem, ekspluatācijā pieņemšanas aktu un svinīgu celtnieku fotogrāfiju. Tāpēc Starosilivas pils agrīnajai vēsturei ir vairākas versijas, un pētnieki piesardzīgāk izturas pret mēģinājumiem nosaukt vienu konkrētu tās dzimšanas gadu. Vispareizāk pils attīstību iztēloties nevis kā vienu lielu celtni, ko sāka būvēt un pēc pieciem gadiem svinīgi pabeidza, bet gan kā vairākus nocietinājumu pārbūves un nostiprināšanas posmus. Cietoksnis mainījās līdz ar īpašniekiem, militārajiem draudiem un priekšstatiem par to, kā vispār jāizskatās mūsdienīgam cietoksnim.

1642. gads: sākas tā cietokšņa vēsture, ko atpazīstam šodien

Izšķirošs pavērsiens notika 1642. gadā, kad Starā Selo īpašnieks bija kņazs Vladislavs Dominiks Zaslavskis-Ostrožskis. Tieši ar viņu saista kompleksa vērienīgo pārbūvi un tā monumentālā cietokšņa izveidi, kura paliekas redzam šodien.

Jaunā nocietinājuma projektu saista ar Ambroziju Prihilno — itāļu izcelsmes arhitektu, kurš strādāja Ļvivā un labi pārzināja Eiropas renesanses arhitektūru. Tādējādi Starā Selo ieguva nevis vienkārši muižu apjozošu sienu, bet pārdomātu aizsardzības un dzīvojamo kompleksu, kurā militārajai praktiskumam bija jāapvienojas ar kņazu rezidences statusu. Un celtniecība sākās ļoti savlaicīgi. Tiesa, ne tik savlaicīgi, lai visu paspētu pabeigt.

1648. gads: kad celtniecības plāni sastapās ar lielu karu

1648. gadā, kazaku karagājiena laikā uz Ļvivu, Bohdana Hmeļņicka karaspēks sasniedza Starā Selo. Cietoksni ieņēma un nopietni izpostīja. Īpašniekam tas bija visai pārliecinošs vērtējums par aizsardzības kvalitāti — aptuveni šādā formā: «doma laba, bet vajag izturīgāk».

Vladislavs Dominiks no pils neatteicās. Gluži pretēji – pēc nopostīšanas sākās jauna vērienīga atjaunošana. 1649.–1654. gadā cietoksni atjaunoja, ņemot vērā pavisam svaigo kauju pieredzi. Tieši tad Starosilivas pils ieguva ievērojamu daļu sava varenā aizsardzības veidola. Tāpēc, šodien raugoties uz milzīgajiem mūriem, ir svarīgi saprast: mūsu priekšā nav vienas celtniecības sezonas un pat ne viena laikmeta rezultāts. Starosilivas pils burtiski izauga no savām drupām. Pēc uzbrukumiem to pārbūvēja, pēc neveiksmīgām aizsardzībām nostiprināja un pielāgoja karam, kas kļuva arvien tehnoloģiskāks.

Tā rezultātā līdz XVII gadsimta vidum Starā Selo bija izveidojies nevis vienkārši dižciltīgas ģimenes dzīvojamais cietoksnis, bet milzīgs nocietināts komplekss ar pils telpām, torņiem, saimniecības apbūvi un spēcīgu aizsardzības sistēmu. Un te mūsdienu drupas sāk mazliet maldināt. Šodien mūru iekšpusē plešas gandrīz tukša telpa, taču uzplaukuma laikā pils izskatījās pavisam citādi. Aiz šīm sienām dzīvoja, uzņēma viesus, ēda, lūdzās, glabāja ieročus un pārvaldīja lielu muižu. Tāpēc, pirms pievērsties lielgabaliem un aplenkumiem, ir vērts mēģināt Starosilivas pilij vismaz iztēlē atgriezt jumtus, stāvus un telpas.

Starosilivas pils lielākais slazds ir tas, ka mūsdienu drupas ļoti viegli uztvert par tās sākotnējo izskatu. Ieej iekšā — milzīgs zaļš pagalms, daži torņi, mūri apkārt. Un rodas loģisks jautājums: vai tiešām kņazi iztērēja tik daudz akmens tikai tādēļ, lai iegūtu ļoti labi aizsargātu zālienu?

Pilnībā atjaunot pils interjerus šodien vairs nav iespējams. Mēs nezinām, kādā krāsā bija lielās ēdamzāles sienas, kādas mēbeles atradās konkrētajās telpās vai kas karājās virs kņaza galda. Un te labāk godīgi pateikt «nezinām», nekā uzzīmēt apzeltītus krēslus tikai tāpēc, ka tie skaisti izskatās ilustrācijā. Tomēr ir saglabājušies veci zīmējumi, litogrāfijas, fotogrāfijas un inventarizācijas materiāli, kas ļauj ieraudzīt pili daudz pilnīgākā stāvoklī. XIX un XX gadsimta sākuma attēlos vēl pamanāmi elementi, kuru šodien vairs nav, bet vecās iekšpagalma fotogrāfijas labi parāda, ka telpa mūru iekšpusē bija daudz sarežģītāka par mūsdienu zaļo lauku.

Ir saglabājušās pat Starā Selo arhīva fotogrāfijas un uzmērījumu materiāli, kas mūsdienās atrodas Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta kolekcijā. Pateicoties šiem materiāliem, var burtiski salīdzināt vienu un to pašu torni ar simts gadu starpību un vērot, kā pils pamazām zaudēja dekoratīvos elementus, pārsegumus un iekšējo apbūvi. Tāpēc pastaigas laikā pa Starosilivas pili ir vērts izdarīt vienu vienkāršu lietu: uz dažām minūtēm pārstāt raudzīties uz to kā uz drupām. Iedomājieties jumtus virs mūriem, divus dzīvojamo telpu stāvus, cilvēkus pagalmā, zirgus pie saimniecības ēkām, kapelu, apsardzi galerijās un dūmus no skursteņiem.

Un tad milzīgā tukšā teritorija pēkšņi sāk veidot pavisam citu ainu. Jūsu priekšā vairs nav tikai daži veci torņi zāles vidū, bet liela kņazu pils, kurā vienlaikus dzīvoja, lūdzās, uzņēma viesus, glabāja krājumus un gatavojās karam. Bet gatavoties karam šeit nācās regulāri.

Starosilivas pils torņi un mūri: cietoksnis ar akmens kroņiem

Pils plāns atgādināja lielu neregulāru piecstūri aptuveni divu hektāru platībā. Pa perimetru to aizsargāja vareni akmens mūri un seši torņi. Daļa torņu izvirzījās ārpus sienu līnijas, ļaujot aizstāvjiem kontrolēt telpu gar mūriem un apšaudīt uzbrucējus no dažādiem virzieniem. Taču īpašnieki acīmredzami nevēlējās, lai viņu cietoksnis izskatītos vienkārši pēc ļoti lielas akmens kastes.

Mūrus rotāja arkāžu joslas un atiki, bet torņu virsotnes ieguva sarežģītu akmens apdari. Īpaši neparasti bija dekoratīvie noslēgumi, kas atgādināja lielus akmens kroņus. Šādu griezumu fragmentus vēl šodien var redzēt austrumu tornī. Tātad uzplaukuma laikā Starosilivas pils izskatījās visai iespaidīgi: apakšā — šaujamlūkas, lielgabali un vairāki metri nopietnas aizsardzības arhitektūras, augšā — dekoratīvi kroņi. Savdabīgs atgādinājums viesiem: saimnieki šeit ir kulturāli cilvēki, taču pārbaudīt vārtu izturību tomēr neiesakām.

Uz viena torņa saglabājusies vēl viena interesanta īpašnieku atstātā liecība — ģerboņa kompozīcija un burti WDXOYZWSLS. Aiz šīs, no pirmā acu uzmetiena nejaušās līdzskaņu kolekcijas, slēpjas Vladislava Dominika Ostrožska-Zaslavska kņaza, Sandomiras vojevoda un Luckas stārasta titulējums.

Kas atradās Starosilivas pils iekšpusē

Atgriežoties mūsdienu pagalmā, visgrūtāk iztēloties tieši iekšējo apbūvi. Šodien starp mūriem ir daudz atklātas telpas, taču XVII gadsimtā daļu perimetra aizņēma dzīvojamās un saimniecības ēkas. Gar austrumu malu atradās liela dzīvojamā daļa, kas bija saistīta ar torņiem un aizsardzības mūriem.

Tas nozīmē, ka Starosilivas pils nebija vieta, kur īpašnieks svinīgi ieradās divreiz gadā, apskatīja lielgabalus un devās mājās. Šeit varēja normāli dzīvot — cik vispār vārds «normāli» attiecināms uz XVII gadsimtu. Īpaši vērtīgs mums ir pils apraksts no 1687. gada. Tas ļauj kaut daļēji ielūkoties telpās, kuru šodien vairs nav. Dokumentā minēts tornis, kurā atradās stołowa izba — faktiski liela ēdamzāle jeb maltīšu zāle. No tās stiepās citu dzīvojamo telpu rinda.

Minētas arī apakšējās telpas, pagrabi, logi, durvis, koka griesti un sijas. Daļa telpu tobrīd vēl nebija pabeigta, bet citu stāvoklis jau bija tālu no kņazu cienīga: jumti tecēja, logi bija bojāti, koka konstrukcijas cieta no mitruma. Dokumentā pat teikts, ka dažas apakšējās telpas izmantoja zirgiem. Tātad tikai dažus gadu desmitus pēc lielās pārbūves pils jau pamazām sāka pāriet no varenās rezidences statusa uz stāvokli «vēl mazliet pastāvēs». Kā parādīja vēsture — pastāvēja. Vienkārši ne gluži tādā veidā, kā bija iecerējuši arhitekti.

Starosilivas pils kapela un dzīve iekšpagalmā

Iekšējās teritorijas dienvidu daļā atradās pils kapela. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies, tāpēc mūsdienu apmeklētājam ir grūti pat nojaust par tās pastāvēšanu. Vēlāk vietu, kur atradās kapela, izmantoja pavisam citādi — tur ierīkoja dārzu. Apkārt atradās saimniecības telpas, noliktavas un citas ēkas, kas bija nepieciešamas liela muižas kompleksa ikdienas dzīvei. Jāatceras, ka šāds cietoksnis faktiski bija maza autonoma pasaule: tajā bija jāizvieto cilvēki, pārtikas krājumi, zirgi, ieroči, kurināmais un viss pārējais, bez kā pat visdraudīgākā pils ātri pārvērstos par ļoti neērtu akmens kopmītni.

Pils arsenāls: te glabāja ne tikai dzimtas sudrablietas

Atsevišķu vietu ieņēma Starāsilas pils arsenāls. Tas atradās vienā no torņiem un nebija nekāds dekoratīvs elements. Cietoksnim bija ievērojami ieroču krājumi: arsenālā glabājās lielgabali, mortīras, šautenes, munīcija un aukstie ieroči. Tāpēc militārā funkcija šeit vienmēr bija ne mazāk svarīga kā dzīvojamā.

Senajos aprakstos minēti pat konkrēti artilērijas krājumi — lielgabali un vairāk nekā ducis mortīru. Tātad arsenāls šeit nebūt nebija izstāžu eksponāts. Briesmu laikā pils varēja apbruņot ievērojamu garnizonu un patiešām aizsargāties, nevis vienkārši pārliecinoši izskatīties pie apvāršņa.

Ja iepriekšējā nodaļa varēja radīt iespaidu, ka Starāsilas pils galvenokārt bija liela firstu rezidence ar istabām, ēdamzāli un kapelu, ir pienācis laiks atcerēties arī tās rakstura otru pusi. Tas viss atradās cietoksnī, ko būvēja ar ļoti konkrētu mērķi: padarīt nevēlama viesa dzīvi pēc iespējas īsāku un neērtāku.

Vieta pilij bija izvēlēta ļoti veiksmīgi. Apkārt pletās purvains apvidus, kas pats par sevi apgrūtināja lielas armijas tuvošanos. Tam pievienojās zemes vaļņi, dziļi grāvji, masīvi akmens mūri un torņi. Galveno ieeju aizsargāja paceļams ķēžu tilts, bet ceļš uz cietoksni veda cauri purvam un pa dambi.

Mūsdienās tas viss izklausās gandrīz romantiski: sena pils apstādījumu vidū, ūdens, tilts, augsti torņi. XVII gadsimtā romantika beidzās aptuveni tajā brīdī, kad no šaujamlūkas jūsu virzienā pagrieza lielgabalu.

1648. gads: kad Starāsilas pili tomēr ieņēma

Pils neieņemamību nevajadzētu pārspīlēt. 1648. gadā Bohdana Hmeļņicka karaspēks ieņēma Starāsilas pili un nopietni to nopostīja. Tieši pēc šī notikuma Vladislavs Dominiks Zaslavskis-Ostrožskis nolēma ne tikai atjaunot rezidenci, bet pārvērst to par daudz jaudīgāku aizsardzības būvi.

Rezultāts bija pārliecinošs. Atjaunošanas laikā cietoksni papildus aizsargāja ar grāvjiem un vaļņiem, nostiprināja ieejas sistēmu un pielāgoja nocietinājumus artilērijas izmantošanai. Darbi tika pabeigti aptuveni līdz 1654. gadam. Un jau pavisam drīz radās iespēja pārbaudīt, vai nauda bija iztērēta velti.

1655. gads: otrais mēģinājums izrādījās daudz sarežģītāks

Bohdana Hmeļņicka otrā karagājiena laikā uz Ļvivu 1655. gadā situācija bija citāda. Atjaunotā Starāsilas pils izrādījās tik nopietns šķērslis, ka šoreiz cietoksnis nepiedzīvoja 1648. gada likteni. Tas labi parāda, cik ļoti pils mainījās tikai dažu gadu laikā. Tās īpašnieki faktiski bija ieguvuši ļoti dārgu, bet visai pārliecinošu militārās arhitektūras mācību: ja vienu cietoksni jau nopostīja, nākamo vēlams būvēt tā, lai būtu mazāk gribētāju atkārtot šo eksperimentu.

To nodrošināja ne tikai akmens sienu biezums. Gar mūriem atradās aizsardzības galerijas, bet šaujamlūkas bija pielāgotas gan rokas šaujamieročiem, gan lielgabaliem. Torņi ļāva kontrolēt pieejas mūriem no vairākiem virzieniem, savukārt purvainais apvidus ievērojami ierobežoja iespēju ātri uzbrukt.

1672. gads: arī osmaņu karaspēks aizgāja bez pils atslēgām

Vēl nopietnāks pārbaudījums Starā Selo gaidīja 1672. gadā. Tajā gadā Osmaņu impērijas karaspēks veica plašu uzbrukumu Žečpospolitas zemēm. Pēc Kameņecas-Podoļskas krišanas osmaņu un tatāru vienības darbojās tālu rietumos, un draudi sasniedza arī Ļvivu apkārtni.

Starāsilas pils aplenkumu izturēja. Augsto mūru, torņu, artilērijas, grāvju un purvaino pieeju apvienojums atkal darbojās. Cietoksni neieņēma. Ar šo aplenkumu saistīts arī vietējais stāsts par turku karavadoni, kuru it kā nogalināja ar šāvienu no pils netālu no divām senām liepām. Nostāsts ir skaists, īpaši, ja to stāsta tieši pie cietokšņa, taču tieši šim epizodes dokumentāra apstiprinājuma nav. Tāpēc atstāsim to tur, kur tam ir visērtāk, — pils leģendu vidū.

Jans Sobeskis un ieroči no Starā Selo

1673. gadā Jans Sobeskis, tolaik vēl lielais kroņa hetmanis un nākamais karalis Jans III Sobeskis, gatavojās karagājienam pret Osmaņu impēriju. Pirms kampaņas viņš no Starāsilas pils paņēma ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas. Akadēmiskajos materiālos šis notikums ir tieši minēts. Tajā pašā gadā Sobeska vadītais karaspēks pie Hotinas guva svarīgu uzvaru pār osmaņiem. Apgalvot, ka tieši Starāsilas lielgabali izšķīra kaujas likteni, būtu pārāk drosmīgi. Taču pats fakts labi parāda pils nozīmi: tā nebija tikai vietēja mēroga cietoksnis, bet arī liels militārā aprīkojuma glabāšanas punkts, kura resursus izmantoja nopietnu karagājienu laikā.

XVIII gadsimta sākumā Starā Selo militārā nozīme vēlreiz lika par sevi manīt. Jaunie īpašnieki remontēja nocietinājumus, un pili joprojām izmantoja ieroču glabāšanai. Tomēr lielo privāto cietokšņu laikmets pamazām pagāja. Armijas mainījās, artilērija kļuva jaudīgāka, un dzīve vairāku metru biezos mūros kļuva aizvien mazāk nepieciešama.

No lielgabaliem līdz alum: Starāsilas pils maina profesiju

Un te vēsture izdara vienu no tiem pagriezieniem, kuru dēļ mēs to mīlam. Kad zuda nepieciešamība regulāri gatavoties aplenkumam, daļa lielo pils telpu ieguva daudz miermīlīgāku pielietojumu — tās pielāgoja alus darītavai. Bijusī pirmā stāva velvētās telpas tika izmantotas alus ražošanai, te atradās brūvētava ar lielu katlu, bet saimniecības kompleksā darbojās pat zirgu dzirnavas iesala malšanai.

Blakus atradās liels ledus pagrabs, kas bija nepieciešams produkcijas glabāšanai, bet daļu pils būvju izmantoja kā noliktavas. Saskaņā ar vēsturiskajiem materiāliem Starā Selo alus savulaik bija pazīstams Ļvivā un tās apkārtnē. Tā viena un tā pati ēka dažu paaudžu laikā piedzīvoja pārsteidzošu pārvērtību. Tur, kur agrāk glabāja šaujampulveri un lodes, parādījās saimniecības krājumi; telpas, kas radītas liela cietokšņa vajadzībām, sāka izmantot ražošanai, un gatavošanās kārtējam aplenkumam nomainījās pret alus brūvēšanu.

Ja uz vēsturi raugās optimistiski, tas pat ir zināms progress: XVII gadsimtā no Starā Selo uz karu veda ieročus, bet vēlāk — alu uz Ļvivu. Un otrais variants, piekritīsiet, ir daudz patīkamāks. Tomēr tieši militārās nozīmes zaudēšana iezīmēja pilnīgi citu pils dzīves posmu. Pils telpas mainīja funkcijas, daļa ēku pamazām izzuda, un kādreiz varenais cietoksnis lēnām ieguva veidolu, ko redzam šodien. Tālāk jānoskaidro, kas no visas šīs milzīgās būves ir saglabājies līdz mūsdienām.

Pēc stāstiem par sešiem torņiem, firstu apartamentiem, lielgabaliem, kapelu un alus darītavu mūsdienu Starāsilas pils var šķist mazliet... izjaukts komplekts. Jumtu vairs nav, pils korpusi gandrīz pazuduši, kapelu vairs neatrast, bet kādreizējās dzīvojamās telpas lielākoties jāatveido pēc seniem aprakstiem un fotogrāfijām.

Taču būtu netaisnīgi Starāsilas pili saukt vienkārši par «mūru paliekām». Pat šodien tā ir saglabājusi pašu svarīgāko — mērogu. Ieejot iekšpusē un redzot, cik tālu cits no cita atrodas torņi un cik lielu telpu aptver aizsardzības mūri, kļūst skaidrs, kāpēc savulaik šis cietoksnis radīja pavisam citu iespaidu nekā nelielas privātas pilis.

Trīs torņi no sešiem — un katrs ir pelnījis atsevišķu skatienu

Sākotnēji Starāsilas pilij bija seši aizsardzības torņi. Līdz mūsdienām dažādā stāvoklī saglabājušies trīs. Tieši tie šodien vislabāk palīdz iztēloties kādreizējā cietokšņa patieso augstumu un monumentalitāti. Īpaši vērts aplūkot Starāsilas pils austrumu torni. Uz tā joprojām redzami fragmenti no tā paša dekoratīvā noformējuma, ko pieminējām iepriekš: izgrebti elementi, volūtas un figurāla noslēguma paliekas, kas kādreiz radīja akmens kroņa efektu.

Un tas, iespējams, ir viens no interesantākajiem kontrastiem visā pilī. Torņa apakšdaļa izskatās pilnīgi nopietni: biezs mūris, šaujamlūkas, aizsardzības ģeometrija. Bet augšā arhitekts pēkšņi nolēma, ka visam tam nedaudz trūkst skaistuma, un pievienoja gandrīz pils cienīgu rotājumu. Šādas detaļas labi atgādina, ka Starā Selo nebija tikai militārs nocietinājums. Tā bija arī ļoti turīgu īpašnieku rezidence, kuri vēlējās ne vien izdzīvot aplenkuma laikā, bet arī atstāt pienācīgu iespaidu uz viesiem.

Aizsardzības mūri, kas joprojām saglabā pils aprises

Vislabāk saglabājies pats Starāsilas cietokšņa perimetrs. Ievērojami mūru posmi arī šodien ļauj burtiski nolasīt pils plānojumu apvidū. Tieši pateicoties tiem, iekšējā teritorija nav pārvērtusies par parastu lauku, bet joprojām sajūtama kā milzīgs pils pagalms. Uzmanīgāk aplūkojot sienas, var pamanīt šaujamlūkas, dekoratīvus arku elementus un konstrukciju pēdas, kas kādreiz no iekšpuses piekļāvās mūriem. Tur, kur tagad redzami kaili ķieģeļi un atveres, agrāk varēja atrasties pārsegumi, galerijas vai telpas.

Tāpēc pili ir interesantāk nevis vienkārši apiet pa perimetru, bet laiku pa laikam apstāties un aplūkot sienas no iekšpuses. Tās darbojas gandrīz kā milzīgs rasējums: te redzama sijas atvere, nedaudz tālāk — aizmūrēta eja, vēl augstāk — šaujamlūka vai dekoratīvas arkādes paliekas. Protams, bez arhitektūras plāna to visu ne vienmēr ir viegli nolasīt. Taču arī bez restauratora diploma drīz kļūst skaidrs: mūru iekšpuse kādreiz izskatījās daudz sarežģītāk nekā šodien.

Bet kur ir pils, kapela un visas tās telpas?

Šis jautājums rodas gandrīz automātiski. Ja te bija milzīgs dzīvojamais komplekss, tad kur tas palicis?

Lielākā daļa pils iekšējās apbūves pamazām izzuda XIX–XX gadsimtā. Pēc militārās nozīmes zaudēšanas telpas izmantoja saimnieciskām vajadzībām, daļa konstrukciju sabruka dabiskā ceļā, bet atsevišķus būvmateriālus demontēja un izmantoja atkārtoti.

Pazuda jumti un koka pārsegumi, beidza pastāvēt veseli stāvi, un dzīvojamā apbūve gandrīz pilnībā tika zaudēta. Arī pils kapela nav saglabājusies. No kādreizējā sarežģītā iekšējā kompleksa palikuši atsevišķi sienu fragmenti, velvētas telpas un ēku pēdas, ko mūsdienās viegli nepamanīt, ja nezina, ko tieši meklēt.

Te ļoti palīdz senās Starāsilas pils fotogrāfijas. XX gadsimta sākuma attēlos joprojām redzams daudz vairāk iekšējās apbūves nekā šodien. Šādu kadru salīdzināšana ar mūsdienu pagalmu reizēm darbojas labāk nekā desmit apraksta rindkopas: kļūst acīmredzams, cik daudz pils zaudējusi tikai pēdējo simts gadu laikā.

Drupas, kas joprojām prot pārsteigt

Starosilsko pilī ir vēl kāda īpatnība: tā necenšas izskatīties pēc kārtīgas tūrisma dekorācijas. Te nav restaurētu fasāžu, kas izskatītos «kā jaunas», senatnīga bruģa vai telpu, kur mūsdienīgas mēbeles tūristam pārliecinoši liek domāt, ka tieši uz šī krēsla pirms četriem simtiem gadu sēdēja kņazs. Jūsu priekšā ir īstas drupas — vietām aizaugušas, vietām avārijas stāvoklī, dažviet stipri bojātas. Tieši tāpēc te labi saskatāmi dažādie vēstures slāņi. Vecie ķieģeļi, akmens mūrējums, aizmūrētās ailes, apmetuma paliekas, šaujamlūkas, velves un dekoratīvie elementi nav paslēpti zem mūsdienīgas restaurācijas.

Tomēr arī romantizēt šo stāvokli nevajadzētu. 2022. gada nogalē oficiālā pārbaude fiksēja ievērojamus bojājumus un pils avārijas tehnisko stāvokli. 2023. gadā pēc gadiem ilgas neveiksmīgas koncesijas piemineklis tika atgriezts valsts īpašumā. Tātad visas šīs skaistās plaisas un slīpie mūru fragmenti nav māksliniecisks risinājums, bet gan reāla pieminekļa saglabāšanas problēma.

Tāpēc pastaigas laikā vislabāk ievērot vienkāršu noteikumu: skatīties drīkst gandrīz uz visu, bet pārbaudīt viduslaiku mūra izturību ar rokām nav nepieciešams. Ja kāds sienas fragments ir stāvējis vairākus simtus gadu, tas vēl nenozīmē, ka tas gaidīja tieši jūs pēdējam pārbaudījumam. Un tomēr pat šādā stāvoklī Starosilsko pils joprojām ir pārsteidzoši fotogēniska. Masīvie sarkanīgie mūri, aizaugušais zaļais pagalms, kronēto torņu paliekas un apkārtējā lauku ainava veido ļoti atpazīstamu skatu. Pils mērogs īpaši labi redzams no augšas — ne velti mūsdienu Starās Selo aerofotogrāfijas izskatās tā, it kā parasta ciema vidū kāds nejauši būtu atstājis veselu viduslaiku citadeli.

Taču vienkārši ieiet pagalmā, uzņemt dažas fotogrāfijas un doties prom nozīmē palaist garām pusi interesantā. Pilī ir detaļas, kurām viegli paiet garām: dekoratīvo kokgriezumu paliekas, vecas šaujamlūkas, pārsegumu pēdas, velves un vietas, kur kādreiz atradās iekšējie korpusi. Tāpēc tālāk izstaigāsim cietoksni jau kā tūristi un apskatīsim, kam pievērst uzmanību, apmeklējot Starosilsko pili.

Pils ansamblim nav klasiska tūrisma maršruta ar bultiņām, audiogidu un plāksnīti «jūs atrodaties šeit». No vienas puses, tas ir mazliet neērti. No otras — rodas reta sajūta, it kā jūs nevis pildītu muzeja uzdevumu, bet pats pētītu senu cietoksni. Biežākā kļūda pirmajā apmeklējumā ir ieiet iekšējā pagalmā, uzņemt dažas torņu fotogrāfijas un nospriest, ka viss jau redzēts. Patiesībā interesantākās Starosilsko pils detaļas ir izkaisītas pa visu perimetru, un dažas no tām viegli nepamanīt, ja nezina, kur skatīties.

Tāpēc, pirms sākt meklēt ģerboņus, šaujamlūkas un pārsegumu paliekas, vērts izdarīt vienu vienkāršu lietu — ieiet nedaudz dziļāk pagalmā un vienkārši paskatīties apkārt. Tieši no šejienes vislabāk izjūtams cietokšņa patiesais izmērs. Sienas aizstiepjas tālu dažādos virzienos, torņi atrodas ievērojamā attālumā cits no cita, bet iekšējā telpa šķiet nesamērīgi liela parastai pilij.

Te noder atcerēties, ka jūsu priekšā ir aptuveni divi hektāri nocietinātas teritorijas. Mūsdienās to pārsvarā klāj zāle, bet pirms vairākiem gadsimtiem daļu šīs platības aizņēma dzīvojamie korpusi, saimniecības ēkas, kapela, noliktavas un citas būves. Tāpēc, ja pirmā doma būs «oho, kāds milzīgs pagalms» — viss ir pareizi. Vienkārši kādreiz tas īsti nebija tikai pagalms.

Ja ir laiks, neaprobežojieties ar iekšējo pagalmu. Pili vērts apskatīt arī no ārpuses, kur labāk saskatāms mūru augstums, torņu izvirzījumi un kopējā aizsardzības ģeometrija. No ārpuses daudz vieglāk iztēloties, ko pirms vairākiem gadsimtiem juta cilvēks, kurš cietoksnim tuvojās pavisam ne tūrisma nolūkos. Atsevišķi posmi piedāvā ļoti labus skatus uz pils garajām sienām. No šejienes tās izskatās īpaši monumentālas, bet apkārtējās lauku mājas labi izceļ būves mērogu. Tieši ārējā aplūkošana palīdz arī saprast, cik lielā mērā reljefs un apkārtne bija daļa no aizsardzības sistēmas.

Atrodiet torni ar akmens «kroni» un uzmanīgi aplūkojiet mūrus

Viena no interesantākajām pils detaļām ir austrumu torņa dekoratīvais noslēgums. Pat pēc gadsimtiem ilgas postīšanas te saglabājušies sarežģīta akmens rotājuma fragmenti, kuru dēļ būves augšdaļa atgādina kroni. Šis tornis vislabāk parāda, ka Starās Selo arhitekti domāja ne tikai par militāro efektivitāti. Cietoksnim bija jādemonstrē īpašnieku statuss, tāpēc stingras aizsardzības formas tika apvienotas ar dekoratīvu arhitektūru.

Pieejiet nedaudz tuvāk un aplūkojiet ne tikai kopējo siluetu, bet arī izgrebtos elementus, arkas, izvirzījumus un dekoratīvā noslēguma paliekas. Fotogrāfijās tas viss bieži saplūst vienā akmens masā, bet klātienē sīkās detaļas redzamas daudz labāk.

No pirmā acu uzmetiena siena ir vienkārši siena. Taču pils mūru iekšpusi vērts aplūkot apmēram tikpat uzmanīgi kā vecu fotogrāfiju. Te var pamanīt šaujamlūkas, arkveida ailes, aizmūrētas ejas, siju un pārsegumu pēdas. Dažviet labi redzams, ka pie sienām kādreiz piekļāvās citas konstrukcijas. Tās ir gandrīz pilnībā zudušās iekšējās apbūves paliekas. Īpaši interesanti ir aplūkot ailes, kas atrodas augstu virs zemes. Mūsdienās tās šķiet dīvaini «logi nekurienē», bet kādreiz šajā līmenī atradās stāvi, koka galerijas vai pārsegumi.

Tātad, ja redzat durvju aili vairāku metru augstumā — arhitekts nav kļūdījies ar kāpnēm. Vienkārši pašas kāpnes un stāva vairs sen nav.

Starosilas cietokšņa šaujamlūkas: mazas ailes ar ļoti nopietnu nozīmi

Apkārt pils perimetram vērts pievērst uzmanību aizsardzības ailēm un šaujamlūkām. Daļa no tām bija pielāgota šaujamieročiem, bet cietokšņa arhitektūra kopumā bija paredzēta aktīvai aizsardzībai no mūriem un torņiem. Mūsdienās caur šaujamlūku gribas paskatīties uz ciemu un uzņemt fotogrāfiju. XVII gadsimtā skatiena virziens bija aptuveni tāds pats, tikai iemesli nedaudz atšķīrās.

Šādas detaļas īpaši labi palīdz saprast, ka pili neveidoja kā dekoratīvu rezidenci «senatnes stilā». Tā bija īsta militāra būve, un gandrīz katrai ārējā perimetra daļai bija aizsardzības funkcija.

Ielūkojieties saglabājušajās velvētajās telpās — bet bez liekas varonības

Daļā pils saglabājušās vecās velves un apakšējās telpas. Tās ir īpaši interesantas, jo ļauj vismaz daļēji sajust cietokšņa iekšējo telpu — ne tikai aplūkot fasādi, bet arī redzēt, kā varēja izskatīties pils ēku apakšējie stāvi. Tomēr te jāatceras pieminekļa stāvoklis. Daļa konstrukciju ir avārijas stāvoklī, akmeņi var nobirt, bet vecie pārsegumi noteikti nav izgājuši ikgadēju tehniskās drošības pārbaudi.

Nekāpiet zem acīmredzami bojātām velvēm, uz nestabiliem mūru fragmentiem un nepārbaudiet ķieģeļus ar rokām. Viduslaiku atmosfēra ir lieliska, taču iespēju personīgi iesaistīties pils tālākā sabrukšanā labāk neizmantot.

Nav obligāti doties uz Starosilsko pili tikai vienas stundas pastaigai un uzreiz braukt atpakaļ. Apkārtne uz dienvidaustrumiem no Ļvivas izrādījusies pārsteidzoši bagāta ar vietām, kur turpināt vēstures tēmu, nomainīt vecos mūrus pret dabu vai paglābt bērnus no kārtējā stāsta par kņaziem, lielgabaliem un aplenkumiem. Tomēr nav jēgas vienā dienā mēģināt aptvert pusi Ļvivas apgabala. Daudz patīkamāk izvēlēties vienu vai divas papildu vietas netālu no Starās Selo un izbaudīt kārtīgu ceļojumu, nevis automobiļu maratonu, fotografējot pieminekļus caur atvērtu logu.

Senā Zvenihoroda — ja pēc pils vēstures joprojām ir par maz

Viens no interesantākajiem maršruta turpinājumiem atrodas aptuveni 10–15 kilometru attālumā no Starās Selo — tas ir vēstures un kultūras rezervāts «Senā Zvenihoroda». Mūsdienās tas izskatās pēc parasta, mierīga ciema, taču pirms aptuveni deviņiem gadsimtiem mērogs te bija pavisam cits. XI–XIII gadsimtā tā bija liela kņazu pilsēta, bet XII gadsimta pirmajā pusē — Zvenihorodas kņazistes galvaspilsēta. Pirmā hronikas pieminējuma datums ir 1086. gads.

Ja Starās Selo jāliek lietā iztēle, lai atjaunotu zudušos stāvus un telpas, tad Zvenihorodā daļu darba jūsu vietā paveikušas mūsdienu tehnoloģijas. Muzejā var aplūkot arheoloģiskos atradumus, bet, pateicoties viduslaiku pilsētas virtuālajai rekonstrukcijai, izstaigāt tās ielas un apskatīt kņazu pilis un baznīcas tādas, kādas tās atveidojuši pētnieki.

Zvenihorodas atradumu vidū ir lietas, kas skan daudz interesantāk nekā standarta muzeja «keramikas fragments Nr. 742». Te atrasta, piemēram, sena gusle, rotaslietas, sadzīves priekšmeti un slavenās bērza tāss vēstules — vieni no senākajiem rakstītajiem dokumentiem, kas atrasti Ukrainas teritorijā. Tāpēc kombinācija Starosilsko pils + Senā Zvenihoroda ir ļoti veiksmīga: vispirms XVII gadsimts ar lielgabaliem un torņiem, bet pēc tam lēciens vēl vairākus gadsimtus atpakaļ — uz kņazu Krievzemi.

Svīržas pils — ja gribas redzēt pili, kurai vēl ir jumts

Aptuveni 20–25 kilometrus no Starās Selo atrodas vēl viens ļoti interesants cietoksnis — Svīržas pils. Pēc Starosilas kontrasts būs pamanāms uzreiz. Ja Starās Selo pārsteidz ar drupu mērogu, tad Svīrža daudz labāk saglabājusi īstas pils rezidences tēlu: iebraucamie vārti, korpusi, iekšējie pagalmi, torņi, jumti un gleznains dīķis blakus.

Svīržas pili daudzkārt pārbūvēja, tā pārdzīvoja karus un ugunsgrēkus, tomēr līdz mūsdienām nonāca daudz pilnīgākā stāvoklī. Tāpēc abas pilis lieliski papildina viena otru. Starās Selo var redzēt milzīga cietokšņa karkasu, bet Svīržā daudz vieglāk iztēloties, kā šādas rezidences izskatījās laikā, kad tām vēl bija jumti, durvis un saimnieki.

Turklāt Svīržas pils kompleksu ieskauj parks un ūdens, tāpēc atmosfēra te ir pavisam cita. Pēc skarbajiem Starosilas mūriem šī vieta pat šķiet mazliet kūrortiska. Protams, ja neatceras, ka arī te vēsture laiku pa laikam nolēma visu nodedzināt. Ja plānojat vienas dienas pils ceļojumu netālu no Ļvivas, maršruts Starās Selo — Svīrža ir viens no dabiskākajiem.

Kamulas kalns — ja pēc mūriem gribas mazliet dabas

Ne visi vēlas visu dienu pārvietoties no vienas vecas sienas pie nākamās. Tādā gadījumā vēsturisko maršruta daļu var papildināt ar dabu un doties uz Kamulas kalnu, kas atrodas aptuveni 15 kilometrus no Starās Selo. Tas jau ir pavisam cits ceļojuma formāts: mežs, pauguri un pastaiga torņu un šaujamlūku vietā. Šāds variants īpaši piemērots siltā, sausā laikā, kad pēc pils apskates negribas uzreiz sēsties automobilī un braukt mājās.

Tomēr te nepieciešami piemēroti apavi un vismaz minimāla vēlme staigāt kājām. Starosilas aizsardzības cietoksnis vēl ļauj sev iestāstīt, ka jūs vienkārši kulturāli atpūšaties. Kamulā ķermenis diezgan ātri sapratīs, ka jūs atveda pastaigāties.

«URUURU» parks — rezerves plāns ceļotājiem ar bērniem

Ja ceļojat ar bērniem un pēc vārdiem «tagad apskatīsim vēl vienu pili» automašīnas salonā iestājies klusums, kas neko labu nesola, tālu braukt nevajadzēs. Tieši Starās Selo darbojas izklaides parks «URUURU» — liela ģimenes vieta mežā ar atrakcijām un dažādām aktivitātēm. Tā vairs nav vēsturiska vieta un ar pili tai nav saistības, taču ģimenes izbraucienā tā var kļūt par ļoti noderīgu dienas turpinājumu.

Shēma ir vienkārša: pieaugušie iegūst XVII gadsimta cietoksni, bet bērni — izklaidi. Varbūtība, ka visi mājās atgriezīsies apmierināti, ievērojami pieaug.

Kuru maršrutu izvēlēties kopā ar Staroseļskas pili

Ja galvenais mērķis ir Ļvivas apgabala vēsturiskie pieminekļi, visinteresantāk būtu apvienot Staro Selo ar Zvenihorodu un Sviržu. Tās ir trīs pēc rakstura pilnīgi atšķirīgas vietas: kņazu pilsēta XI–XIII gadsimtā, milzīgs XVII gadsimta aizsardzības cietoksnis un daudz labāk saglabājusies pils rezidence.

Mierīgākam braucienam labāk izvēlēties tikai divas vietas. Piemēram, no rīta apskatīt Staroseļskas pilsdrupas, bet dienas otro pusi pavadīt Sviržā. Vai arī pēc cietokšņa doties uz seno Zvenihorodu, ja vairāk interesē arheoloģija un kņazu laikmeta vēsture.

Un, iespējams, tā ir labākā pieeja ceļojumiem pa Ļvivas apgabalu: nemēģināt uzstādīt rekordu kartē atzīmēto vietu skaita ziņā. Viena pils, vēl viena interesanta vieta, kārtīgas pusdienas un laiks apstāties tur, kur vienkārši iepatikusies ainava, sniegs daudz vairāk iespaidu nekā septiņi pieminekļi ar divdesmit minūtēm katram.

Ja no Staroseļskas pils gaidāt restaurētas zāles, senlaicīgas mēbeles un gidu pie ieejas, šis brauciens var šķist nedaudz neparasts. Šeit gandrīz nekas nemēģina pārliecināt tūristu, ka viņa priekšā ir vēsturisks piemineklis. Pils vienkārši stāv Staro Selo vidū — milzīga, bojāta un vietām jau gandrīz dabai atdota.

Šeit viegli sajust senā cietokšņa patieso mērogu bez dekorācijām un mūsdienu rekonstrukcijām. Var paiet gar mūriem, ielūkoties šaujamlūkās, atrast akmens «vainaga» paliekas tornī un mēģināt iztēloties, kā šodienas zaļā pagalma vietā reiz stāvēja dzīvojamie korpusi, kapela, arsenāls un saimniecības ēkas. Pēc tam stāsts par kazaku aplenkumiem, Osmaņu karaspēku, Jana Sobeska lielgabaliem un pils alus darītavu vairs neizskatās pēc mācību grāmatas datumu kopuma. Tam rodas konkrēta vieta — šīs sienas, šie torņi, šī telpa.

Šī pils īpaši patiks tiem, kam patīk nevis gatavas muzeja ekspozīcijas, bet vietas, kur nedaudz jāpastrādā ar iztēli. Šeit pie katra ķieģeļa nav plāksnītes, toties pats varat atrast bijušo stāvu pēdas, aizmūrētas ejas, senas šaujamlūkas un telpu paliekas. Ir vēl viens iemesls neatlikt braucienu pārāk ilgi. Vēsturiskais piemineklis atrodas sarežģītā tehniskajā stāvoklī, un atsevišķas tā daļas turpina brukt. Gribētos ticēt, ka kādreiz Staro Selo saņems profesionālu konservāciju un restaurāciju. Taču šodien mēs redzam cietoksni tieši tādu, kādu to atstājuši vairāki vēstures gadsimti.

Tātad uz šejieni ir vērts doties nevis spožuma vai komforta dēļ. Staroseļskas pils ir ceļojums pēc mēroga, atmosfēras un iespējas ieraudzīt vēsturi bez dekoratīva iesaiņojuma. Ja pēc pastaigas jums pēkšņi šķitīs, ka pagalms ir pārāk tukšs, vienkārši atcerieties: kādreiz šeit bija pils telpas, kapela, lielgabali, zirgi, noliktavas, kareivji un pat alus darītava. Vienai pilij, jāatzīst, biogrāfija ir vairāk nekā piesātināta.

Un, ja Starosilskas pils jums jau ir likusi uz vecajiem mūriem paraudzīties mazliet citādi, neapstājieties pie viena maršruta. Ukrainas pilis — tās ir desmitiem pilnīgi atšķirīgu stāstu: no karaļnamu rezidencēm un neieņemamiem cietokšņiem līdz romantiskām drupām, kas paslēpušās starp pakalniem un mežiem. Atklājiet tās pamazām, ceļojiet, salīdziniet un veidojiet savu vietu karti, kur vēsture joprojām dzīvo ne tikai grāmatās, bet arī tepat jūsu acu priekšā.