Senvēstures templiešu ordeņa dārgumi Ukrainā

Templiešu dārgumu tēma arī šodien nezaudē savu noslēpumaino pievilcību. Ir pagājuši vairāk nekā septiņi gadsimti kopš brīža, kad Kristus bruņinieku ordenis — leģendārie templieši — pazuda no Eiropas politiskās skatuves, tomēr stāsti par viņiem joprojām uzkurina vēsturnieku, piedzīvojumu meklētāju un vienkārši romantisku dvēseļu iztēli. Un, lai gan lielākā daļa notikumu tiek saistīti ar Franciju, Spāniju vai Portugāli, arvien biežāk pētnieki runā, ka templiešu pēdas varētu būt arī Ukrainā. Šajā materiālā aplūkosim, no kurienes radusies šī versija, kādi fakti to apstiprina un kāpēc tieši mūsu zeme varēja kļūt par patvērumu ordeņa mantojumam.

Templiešu aresta dramatiskā diena — lielā noslēpuma sākums

Rīts 1307. gada 13. oktobrī iegāja vēsturē kā viena no tumšākajām dienām viduslaiku Eiropā. Iepriekšējā vakarā, naktī uz piektdienu, divi bruņinieki satikās akmens cellē Templa pilī Parīzē. Pēc īsas lūgšanas vecākais templietis nodeva jaunākajam Lielmeistara rīkojumu — «droši paslēpt ordeņa dārgumus un svētās relikvijas». Jau pēc dažām stundām, līdz ar pirmajiem saules stariem, visā Francijā sākās vērienīga operācija visu templiešu arestam. Tās organizators bija karalis Filips IV Skaistais, Kijivas kņazienes Annas Jaroslavnas — Jaroslava Gudrā meitas — mazdēls. Tādējādi šajā dramatiskajā stāstā jau toreiz iezīmējas ukraiņu pavediens.

Ordeņa vajāšanas iemesli

Oficiālais iegansts arestiem bija apsūdzības ķecerībā, «tumšo spēku» pielūgšanā un aizliegtu rituālu veikšanā. Patiesībā galvenais iemesls slēpās templiešu milzīgajā varā un bagātībās. Viņi kontrolēja Eiropas finanšu plūsmas, faktiski izveidojot pirmo starptautisko banku sistēmu un kreditējot pat karaļu galmus. Filips IV, kurš bija iestidzis parādos ordeņa priekšā, nolēma iznīcināt savus kreditorus, lai piesavinātos viņu īpašumus. Šis solis uz visiem laikiem mainīja Eiropas vēsturi.

• Naktī uz 1307. gada 13. oktobri visā Francijā tika arestēti vairāk nekā 15 000 bruņinieku.
• Vairumu no viņiem spīdzināja, lai panāktu atzīšanos izdomātos noziegumos.
• Ordeņa lielmeistars Žaks de Molē tika sodīts ar nāvi 1314. gadā — taču pirms nāves nolādēja karali un pāvestu, un tas piepildījās jau pēc gada.

Tomēr galvenais jautājums paliek atklāts — kur pazuda templiešu dārgumi? Jo karalim tā arī neizdevās atrast zeltu, sudrabu un relikvijas, kas pazuda tieši arestu priekšvakarā. Vēsturnieki ir pārliecināti: templieši paguva aizvest vērtīgāko uz drošām vietām, bet daļu — iespējams, pat uz Eiropas austrumiem.

Dārgumi, leģendas un mūsdienu templiešu mantojuma meklējumi

Attīstoties tehnoloģijām un arheoloģijai, interese par templiešu noslēpumiem tikai pieaug. Ik pa laikam pasaules mediji ziņo par senu dārgumu atradumiem, kuri it kā saistīti ar ordeni. Tā, 2011. gadā vienā no Indijas tempļiem atklāja vairāk nekā 500 tonnas zelta un dārglietu, kas tika novērtētas 22 miljardu dolāru apmērā. Tomēr vēsturnieki uzskata, ka tas nav lielākais dārgums cilvēces vēsturē. Leģendas vēsta, ka templiešu ordeņa relikvijas pēc vērtības varēja pārspēt pat šo atradumu, jo ietvēra ne tikai zeltu, bet arī svētas kristīgās vēstures liecības.

Iespējamās templiešu relikvijas

Uzticami avoti min, ka tieši templieši glabājuši nozīmīgākos kristīgās pasaules artefaktus, tostarp — Turīnas līķautu un Svēto Grālu. Turīnas līķauts, pēc vēsturiskām ziņām, patiešām atradās templiešu īpašumā līdz XV gadsimtam. Viņu arhīvos tika pieminēts arī Derības šķirsts, kas it kā atrasts izrakumos Jeruzalemē. Tāpēc nav brīnums, ka templiešu ordeņa dārgumi tiek uzskatīti par vieniem no mistiskākajiem cilvēces vēsturē.

Laikam ritot, ap šo tēmu parādījās arvien vairāk hipotēžu. Vieni uzskata, ka templieši daļu dārgumu nogādāja Skotijā, kur vēlāk parādījās masonu ložu aizmetņi. Citi — ka karavānas ar artefaktiem devās tālāk uz austrumiem, pāri Karpatiem. Tieši šī versija mūsdienu vēsturniekiem deva pamatu meklēt templiešu pēdas Ukrainā.

«Jo dziļāk mēs iedziļināmies templiešu vēsturē, jo vairāk pārliecināmies: viņu mantojums nav tikai leģendas. Tā ir daļa no Eiropas garīgā un kultūras koda, kas nav pazudis pat pēc septiņiem gadsimtiem».

Tā pamazām veidojas teorija, ka daļa templiešu zelta un relikviju varēja nonākt mūsdienu Ukrainas teritorijā, īpaši reģionos, kur XIII–XIV gadsimtā aktīvi darbojās mūku ordeņi. Tieši šai tēmai veltīta nākamā daļa — par templiešu ukraiņu pēdu.

Lai saprastu, kāpēc templiešu mantojums Ukrainā izraisa tik lielu interesi, vērts atgriezties pie paša ordeņa pirmsākumiem. Tā vēsture sākās pēc Pirmā krusta kara 1096. gadā, kad tūkstošiem svētceļnieku devās uz Svēto zemi. Ceļā uz Jeruzalemi viņi bieži kļuva par laupītāju upuriem, tāpēc neliela bruņinieku grupa nolēma uzņemties misiju sargāt ceļotājus. Tā radās ordenis, kas vēlāk kļūs pazīstams visā pasaulē kā «Kristus un Salamana tempļa nabadzīgie bruņinieki».

Ordeņa idejas sākums

Ordeņa dibinātājs bija franču bruņinieks Igoss de Peins, kurš kopā ar astoņiem brāļiem deva nabadzības, šķīstības un paklausības solījumus. Viņiem tika atļauts dzīvot Al-Aksas mošejas dienvidu spārnā — vietā, ko uzskatīja par ķēniņa Salamana tempļa drupām. Tieši no šejienes cēlies nosaukums «templieši» (no lat. *templum* — templis).

Pirmos deviņus gadus ordenis palika maz zināms un pieticīga brālība. Taču pētnieki pieļauj, ka šis periods bija veltīts ne tik daudz svētceļnieku aizsardzībai, cik Jeruzalemes pazemes eju izpētei. Pastāv uzskats, ka bruņinieki atklāja senus manuskriptus vai relikvijas, kas radikāli mainīja viņu pasaules redzējumu un veicināja ordeņa ietekmes pieaugumu.

Ordeņa atzīšana un uzplaukums

1129. gadā ordenis tika oficiāli apstiprināts baznīcas koncilā Trua. To atbalstīja tā laika ietekmīgākais teologs — svētais Bernārs no Klervo, kurš izveidoja «Templiešu noteikumus» un nodrošināja viņiem garīgu atzīšanu. No šī brīža ordenis sāka strauji augt, saņemot zemes, pilis, ziedojumus un privilēģijas no Eiropas monarhiem.

• Templiešiem bija savas cietokšņpils, hospitāļi un pat flote.
• Ordenis kontrolēja tirdzniecības ceļus starp Austrumiem un Rietumiem.
• Templieši izveidoja finanšu sistēmu, kas kļuva par mūsdienu banku prototipu — viņi izsniedza kredītus, glabāja naudu un veica naudas pārskaitījumus starp valstīm.

Līdz XIII gadsimta vidum Templiešu ordenis kļuva par vienu no varenākajām organizācijām pasaulē. Viņu simbolika — balts apmetnis ar sarkanu krustu — iedvesa cieņu un reizēm arī bailes. Pat pāvests atzina, ka ordenis pakļaujas tikai Dievam, un nevienai laicīgai varai pār to nav kontroles.

Teorijas par atklājumiem zem Salamana tempļa

Daži mūsdienu vēsturnieki pieļauj, ka tieši Tempļa kalna pazemēs templieši varēja atrast relikvijas — iespējams, pat Derības šķirstu vai Svēto Grālu. Pēc tam ordenis sāka strauji bagātināties, it kā būtu ieguvis slepenas zināšanas vai dievišķu svētību. Citas versijas vēsta, ka atrastie artefakti ļāva templiešiem izveidot savu filozofisko doktrīnu — kristietības, ezotērikas un seno Tuvo Austrumu zināšanu sajaukumu.

Ordeņa garīgā loma un simbolika

Templiešiem karš nebija tikai cīņa, bet ticības akts. Viņi sevi redzēja kā «Kristus karotājus», kas nes ticības gaismu pat dzīvības cenu. Tāpēc daudzi pētnieki uzskata, ka viņu ideoloģija ietekmēja turpmākās Eiropas garīgās kustības — no bruņinieku goda kodeksiem līdz Renesanses laikmeta mistiskajām brālībām.

«Īsts Kristus bruņinieks ir tas, kurš uzvar nevis ar zobenu, bet ar ticību», — sacīja Bernārs no Klervo, definējot templiešu misijas būtību.

No slavas līdz krišanai

Neraugoties uz garīgo spēku un cēlajiem nodomiem, ordenis pamazām kļuva pārāk ietekmīgs monarhiem. Templiešiem piederēja zemes no Spānijas līdz Svētajai zemei, un viņu cietokšņi tika uzskatīti par neieņemamiem. Taču tieši tas izraisīja skaudību un bailes vareno vidū, īpaši Filipā IV Skaistajā. Tieši viņš kļuva par viņu iznīcināšanas iniciatoru 1307. gadā, kā minēts iepriekšējā nodaļā.

Neraugoties uz mēģinājumiem viņus izdzēst no vēstures, templieši atstāja pēc sevis ne tikai leģendas, bet arī taustāmas liecības — pilis, kapelas, simbolus, arhīvus. Daļa šo zīmju, kā uzskata pētnieki, vēlāk varēja parādīties arī Ukrainas zemēs, kur pēc ordeņa sakāves nonāca bēgļi.

Par šīm noslēpumainajām pēdām, akmeņiem un pazemēm, kas saista Ukrainu ar templiešu ordeni, stāstīsim tālāk — nodaļā par templiešu pēdām Ukrainā.

Pēc Templiešu ordeņa iznīcināšanas Francijā 1307. gadā daudzi templieši pazuda bez pēdām. Pastāv hipotēze, ka daļa brāļu atrada patvērumu Eiropas austrumos — tostarp mūsdienu Ukrainas zemēs, kas tolaik bija daļa no varenās Ruses. Šī versija balstās vēsturiskos pieminējumos, toponīmos, arheoloģiskos atradumos un pat mītos, kas tika nodoti no paaudzes paaudzē.

Mistisks interese par Ukrainas zemēm

Ukraina jau izsenis piesaistīja seno artefaktu meklētāju uzmanību. XX gadsimtā šurp ieradās īpašas ekspedīcijas gan no PSRS puses, gan no Trešā reiha. Gan padomju specdienesti (NKVD), gan nacistu organizācija Ahnenerbe šeit aktīvi meklēja «templiešu ordeņa pēdas». Viņi cerēja atrast Svēto Grālu, Derības šķirstu vai simboliskos «spēka akmeņus» — trīs artefaktus, kas, kā vēsta leģenda, norādīja uz templiešu paslēpto dārgumu atrašanās vietu.

Saskaņā ar arhīvu dokumentiem nacisti meklējumus sāka vēl pirms Otrā pasaules kara. Viņi ticēja, ka tieši Ukrainas zeme var glabāt ordeņa svētā mantojuma paliekas. Un, kā rāda vēsture, viņi nebija nemaz tik tālu no patiesības.

Zoločivas pils — templiešu akmeņi

Slavenākā liecība par templiešu klātbūtni Ukrainā ir tā sauktie templiešu akmeņi Zoločivas pilī (Ļvivas apgabals). Tie tika atrasti netālu no Novosiļku ciema un vēlāk pārvesti uz pili, kur glabājas arī šodien. Uz to virsmām iecirsti krusti, zīmes un simboli, kas ļoti atgādina templiešu ordeņa atšķirības zīmes.

Vēsturnieki pieļauj, ka šie akmeņi varēja būt daļa no sakrālas būves vai templiešu kapakmeņiem. Ir arī cita versija: tie iezīmēja vietu, kur īslaicīgi glabājās artefakti, kas pēc 1307. gada vajāšanām tika izvesti no Eiropas. Šodien ikviens tos var apskatīt, apmeklējot Zoločivas pili, vienu no interesantākajiem Ļvivas reģiona vēsturiskās un arhitektūras mantojuma objektiem.

Templiešu akmeņi Zoločivas pilī

Templiešu ala Aizkarpatos

Vēl viena vieta, kas pārsteidz ar savu noslēpumainību — Templiešu ala Aizkarpatos. Tā atrodas Melnā kalna virsotnē un jau sen kļuvusi par iecienītu vietu gan tūristiem, gan dārgumu meklētājiem. Vietējās leģendas stāsta, ka alu izveidojuši paši templieši, lai pēc bēgšanas no Eiropas noslēptu daļu savu relikviju.

Alā ir atrastas monētas, krusti un seni uzraksti. Daļa pazemes telpu pašlaik ir applūdusi, un, kā vēsta tautas nostāsti, tas kalpo kā sava veida «aizsardzība» pret nelūgtiem viesiem. Arheologi ir noteikuši, ka alai ir mākslīga izcelsme un tā varēja būt daļa no XIII–XIV gadsimta aizsardzības vai kulta būvju sistēmas.

Lukovas pils Voliņā — templiešu ordeņa pēdas

Ne mazāk interesanta ir pils vēsture Lukovas ciemā (Voliņas apgabals). Tieši šeit, pēc angļu arhīvu ziņām, 1231. gadā tika dibināts cietoksnis, ko saista ar templiešu darbību. Arheoloģiskie izrakumi apstiprināja pazemes eju, akmens nocietinājumu palieku un priekšmetu klātbūtni, kas līdzinās ordeņa artefaktiem. Pastāv pieņēmums, ka tieši šeit templieši glabāja daļu sava dārguma — zeltu, sudrabu, dārglietas un sakrālus priekšmetus.

Lai gan cietokšņa koka sienas nav saglabājušās, dambja drupas, dziļie grāvji un pazemes pārejas paliek kā senās vēstures liecinieki. Pētnieki uzskata, ka šis objekts var slēpt vēl daudz noslēpumu un ka tieši Voliņa varēja būt viens no templiešu pagaidu patvēruma punktiem, bēgot no Rietumeiropas.

Leģendas, kas savieno vēsturi un ticību

Neraugoties uz oficiālās zinātnes skepsi, arvien vairāk liecību norāda, ka templieši varēja sasniegt Ukrainas zemes. Voliņas, Podolijas un Aizkarpatu leģendas saglabājušas stāstus par «baltiem bruņiniekiem», kas ieradās no rietumiem, palīdzēja vietējām kopienām un būvēja akmens kapelas bez jebkādas samaksas. Daudzām no šīm būvēm ir simboli, kas atgādina templiešu krustus vai rozes — galvenos viņu garīgās simbolikas elementus.

«Katrai leģendai ir patiesības grauds. Un, ja akmeņi, simboli vai seni uzraksti norāda uz ordeņa klātbūtni — tātad reiz šeit patiešām skanēja templiešu latīņu lūgšana».

Protams, starp leģendām un realitāti vienmēr ir robeža. Taču pat skeptiķi atzīst, ka fenomenā templieši Ukrainā ir daudz faktu, kas pelnījuši turpmāku izpēti. Jo katrs mēģinājums atrast atbildes par pagātni pietuvina mūs mūsu pašu vēstures izpratnei — un, iespējams, arī vēl neatklātu ordeņa relikviju atrašanai.

Daži uzskata, ka šajā noslēpumā slēpjas ne tikai dārgumi, bet arī garīgais mantojums, kas simbolizē patiesības meklējumus. Un, iespējams, tieši tajā arī ir templiešu īstais vēstījums nākamajām paaudzēm.

Mūsdienās ir grūti novilkt skaidru robežu starp vēsturiskiem faktiem un leģendām par templiešiem Ukrainā. Taču pat ja daudzas viņu dzīves lappuses ir pazudušas gadsimtu miglā, mēs joprojām jūtam savādu garīgu pievilkšanos šiem stāstiem. Tajos ir kaut kas vairāk nekā tikai pasakas par dārgumiem — tas ir ticības, zināšanu un jēgas meklējums, kas nav zaudējis aktualitāti pat pēc septiņiem gadsimtiem.

Kāpēc interese par templiešiem nepazūd

Templiešu fenomens nav tikai stāsts par drosmīgiem bruņiniekiem. Tas ir arī garīga ideāla simbols, spēka un ticības savienojums, kas rezonē arī mūsdienu pasaulē. Viņu vēsture atgādina, ka patieso diženumu nemēra zeltā vai varā, bet uzticībā saviem principiem. Tāpēc ordenis kļuvis par neizsmeļamu iedvesmas avotu rakstniekiem, filozofiem un pat zinātniekiem, kuri joprojām meklē atbildi uz jautājumu: «Ko templieši patiesībā mums atstāja?»

• Vēsturniekiem — tā ir mīkla, ko joprojām nav izdevies atrisināt.
• Arheologiem — izaicinājums, kas aicina uz jauniem pētījumiem.
• Ticīgajiem — kalpošanas, drosmes un ticības piemērs.

Un, iespējams, tieši tāpēc pat gadsimtiem pēc pazušanas templieši paliek dzīvi tautu atmiņā. Viņu simbolika, arhitektūra, goda kodekss — tas viss kļuvis par Eiropas kultūras daļu, un tagad arvien biežāk piesaista arī ukraiņu uzmanību, kuri meklē savas vēsturiskās saknes.

Ukraina — iespējamais ordeņa relikviju patvērums

Voliņa, Galīcija, Aizkarpatija — šīs zemes gadsimtiem ilgi bijušas civilizāciju krustceles. Un tieši šeit patvērumu varēja atrast tie, kas glāba ordeņa svētlietas no vajātāju rokām. Vietējās leģendas bieži stāsta par «bruņiniekiem baltos apmetņos», kuri uz akmeņiem atstājuši dīvainas zīmes un simbolus. Kādam tas ir tikai folkloras stāsts, bet pētniekiem — iemesls aizdomāties, vai zem šiem nostāstiem neslēpjas patiesības grauds.

Daži arheologi izvirza pieņēmumu, ka daļa materiālo vērtību varēja tikt paslēpta tieši mūsu valsts teritorijā. Tas izskaidro, kāpēc Ukraina glabā tik daudz vietu, kas saistītas ar noslēpumainām pazemēm, seniem akmeņiem un nezināmas izcelsmes drupām. Jo viduslaikos tieši šīs zemes Eiropas monarhiem bija grūti sasniedzamas, tāpēc kļuva par dabisku patvērumu trimdiniekiem un garīga miera meklētājiem.

Mīti un patiesība par Grāla svētnīcu

Svētais Grāls — vispazīstamākā relikvija, ko saista ar templiešu ordeni. Vieniem tas ir kauss, citiem — gara tīrības simbols. Un, lai gan daudzi to meklē burtiski, iespējams, šīs leģendas īstā jēga ir daudz dziļāka. Grāls nav priekšmets, bet pilnības ideja, tieksme pēc harmonijas starp ticību, zināšanām un cilvēka dvēseli. Un, ja templieši patiešām atstājuši savu garīgo pēdu Ukrainā, tad, iespējams, tieši šeit turpinās šīs harmonijas meklējumi — starp pagātni un tagadni.

«Templiešu dārgumi nav tikai zelts, bet gudrība, kuru mēs vēl neesam iemācījušies novērtēt».

Secinājumi — mantojums, ko atklājam šodien

Mūsdienu Ukraina ir valsts, kas glabā neskaitāmus noslēpumus. Un, iespējams, starp tiem ir arī atslēga, lai izprastu templiešu mantojuma patieso nozīmi. Jo katrs akmens, katra leģenda vai arheoloģisks atradums ir daļiņa no lielā stāsta, kas atgādina: pagātne dzīvo tik ilgi, kamēr mēs cenšamies to saprast.

Šodien, kad interese par viduslaiku kultūru pieaug, ukraiņu pētnieki, vēsturnieki un tūristi turpina pētīt iespējamās ordeņa pēdas mūsu zemē. Un pat ja mēs nekad neatradīsim templiešu zeltu, pats meklējumu ceļš jau ir nenovērtējams ieguvums, kas satuvina mūs ar mūsu pašu pagātni.

Kopsavilkums

Leģendas par templiešiem Ukrainā nav tikai stāsts par dārgumiem vai noslēpumiem. Tas ir atgādinājums par garīgām vērtībām, kas nenoveco: ticību, godu, drosmi un zināšanu alkas. Iespējams, templiešu īstais dārgums nav zelts, bet ticība cilvēkam un viņa spēja nest gaismu pat tad, kad apkārt ir tumsa.

Tāpēc, pētot ordeņa vēsturi, mēs patiesībā atklājam ne tikai pagātni, bet arī paši sevi. Un kas zina — varbūt kaut kur starp Karpatu kalniem, Voliņas mežiem vai senajām pilīm patiešām atdusas daļiņa no lielā templiešu mantojuma.